Man tiešam nepatīk, ka cilvēki manis izvēlēto mūziku pasākumam nevis apstrīd vai ierosina ko citu, bet klusiņām izslēdz, kamēr es neesmu istabā, lai pēc tam mani sagaidītu atpakaļ ar izvairīgiem skatieniem un kapa klusumu. Tas ir sīkums, bet zemisks sīkums.
Un vēl man neptaīk, ka mana nespēja pateikt to, ko es gribu, izraisa nevēlamus ierakstus visur kur. Tie, protams, ir patiesi, bet kāpēc tad nu tā vajadzēja teikt. Nez kapēc man vienmēr liekas, ka neviens taču neko nelasa, nevienam nekas neinteresē un ir vienalga, ko es kur ierakstu, jo tas domāts tikai tam, lai es varētu savu satraukumu kaut kur izlādēt.