tethys_

Man vairs nav. Man vajag tā, kā ir visās tajās filmās, kur parādās kāds burvis, eņģelis un feja un pierāda, ka viss nav zaudēts, ka galvenais ir nezaudēt cerību, ka pasaulē ir kaut kas, kā dēļ ir vērts censties.
Tikai es neticu tādiem burvjiem, eņģeļiem un fejām. Es ticu vispār, bet ne tādiem.
Jūtu līdz kaulu smadzenēm, ka šī pasaule jau iet pati savā bēru gājienā, bet to vēl nesaprot. Nevis domāju, bet iekšēji jūtu. Varbūt man nav taisnība vispār, bet man ir taisnība par sevi. Tās ir beigas.
Klimata konferences? Muļķības. Un jā, man ir bail dzīvot tālāk, lai redzētu, kas tagad notiks. Es gribētu labāk neredzēt. Es negribu redzēt video ar pēdējo tīģeri, haizivi, vardi. Es negribu. Es negribu staigāt apkārt ar respiratoru. Es gribu zāli, putnu dziesmas, tīru ūdeni, kur peldēt.
Tāpat es gribu latviešu valodu, reliģijas brīvību, izpausmes brīvību, demokrātiju. Es negribu dzīvot islāma valstī vai krievu impērijā. Man patīk tā kā ir.
Cik naivi. Pieci gadi vēl ir palikuši? Tas jau būtu ļoti daudz.
Man ir bail dzīvot tālāk un vēl vairāk bail dzemdēt bērnu, lai tas būtu nolemts karam, iznīcībai, klimata pārmaiņām, kas mainīt visu pasauli, sagraus visu līdzšinējo iekārtu. Ja ne tagad islāmisti, tad pēc desmit gadiem kā likts klimata pārmaiņu bēgļi.
Es mīlu Eiropu, mīlu demokrātiju, lai cik tizla un kropla tā arī mums nebūtu. Neticu, ka Eiropa vēl pārāk ilgi izvilks.
Man tiešām liekas, ka viss, ko es varētu gribēt uzcelt, būs lemts sagrāvei.
Taču tas viss ir vēl pati mazākā daļiņa. Arī karā un pārmaiņās var atrast kaut ko, par ko cīnīties, kam ticēt, uz ko cerēt. To saka daudzi karu piedzīvojuši cilvēki. Arī tur satiekas, iemīlas, palīdz kādam, pat sacer dzeju un dziesmas.
Taču man vairs nav ticības cilvēkiem. Nevienam pašam. Vismazāk sev. Apmēram desmit gadus es esmu visu ko gribējusi un darījusi, ticējusi un cīnījusies, lai viss sagrūtu vienā gadā.
Ne jau pat kaut kas konkrēts, bet tā iekšējā pārliecība, ka ir vērts turpināt, ka kaut kas notiek, attīstās. Pilnīgs tukšums.
Ārējie apstākļi un iekšējais ticības zudums ir nāvīga kombinācija.
Nāvīga? Ak, jā, nedrīkst.
Jādzīvo tālāk un jāskatās, kā neglābjami sagrūs mana trauslā iekšējā pasaule, pēc tam arī visa cilvēku un dabas pasaule.
Par nākotni iedzeram. Neko citu tās labā vairs darīt nav vērts.