1.
Pirms trijām naktīm redzēju tādu murgainu savārstījumu, ka atkal pārsteidza. Tomēr bija ļoti labas detaļas tajā.
Tātad, es kopā ar lielu skaitu gan pazīstamu, gan svešu cilvēku bijām aizbraukuši nometnē kaut kur uz Kurzemi. Aizņēmām piecas lielas viesu mājas. Neviena mums nepiederīga tur nebija. Kāds bija nometnes mērķis, nezinu, bet atpūtāmies, peldējāmies upītē, daudzi sauļojās, pastaigājās pa mežu.
Tad viss satumsa, sākās negaiss. Cilvēki sagāja iekšā mājās, bet es nolēmu nojumītē gaidīt lietu. Nāca liels, melns mākonis, bet tas bija neticami blīvs. Aizdomīgi skatījos, bet tad tas sāka tā kā koncentrēties, līdz beigās parādījās... cepure. Tāda kā smailās raganu cepures, tikai ar noļukušu galu, un visa tāda kā sarkanbalta konfekte, mēdz būt tādas, kur joslas savītas. Apakšā melns, biezs mākonis, bet virsū tāda cepurveida konstrukcija. Viss liels kā pilsēta.
Eju iekšā, saku, ka citplanētieši lido. Visi par mani smejas, bet izdevās dažus cilvēkus iznākt ārā paskatīties. Mākonis pa to laiku bija sadalījies. Cepures apakša vēl arvien bija mākonī tīta, bet lielākā tiesa mākoņa bija sadalījusies lielās lāsēs, kas nokarājās uz šauriem diedziņiem, vaidojot ap cepuri tādu kā vainagu. Tas viss milzīgs, kā Neatkarības dienā. Bija redzams, ka tālumā ir vēl divas "cepures".
Tad nāca galīgi jokains komentārs no viena materiālistiska cilvēka:
"Tas, ka tu to nevari izskaidrot, nenozīmē, ka tie ir citplanētieši vai kaut kas pārdabisks, gan jau tam ir loģisks paskaidrojums".
Daa? Nopietni? Visam kam var būt, bet, redzot šādus veidojumus gaisā, man liekas, ka tomēr jāsāk domāt par kaut ko vairāk kā Veneras atspoguļošanos purva gāzēs un tādām lietām.
Mēs atradāmies dziļi meža vidū Kurzemē, jokainā kārtā neviens laikam ārpasaulē nebija redzējis šitādus pigorus. Citplanētieši nolaidās tieši pie mums. Jā, tie bija viņi. Tādi visās krāsās, puscilvēka garumā, kaut kas līdzīgs reizē astoņkājim un pudiņam. Dažādi, visi košās krāsās. Gribēja draudzēties un iepazīties. Likās tādi tusiņu radījumi, daudz smējās, ēda zāli, peldējās upē, lēkāja pa batutu.
Pēc kādas nedēļas teica, ka ļaus, kas gribēs, braukt līdzi pie sevis ciemos. Atļāva aicināt ciemos vēl viesus. Es nez kāpēc saaicināju no Somijas vienu pazīstamu puisi it kā vienkārši ciemos. Atbrauca viņš kopā ar māsu un māsas puisi, bija ļoti pārsteigts par citplanētiešiem, bet priecājās būt šādā svarīgā lietā dalībnieks.
Lielākoties visur notika vienkārši sviests un ākstīšanās, jo citplanētieši bija kaut kādi lūnītūņi pēc rakstura. Izbraukt taisījās tikai vēl pēc nedēļas.
Tad nu tomēr sanāca problēmas ar viņiem. Viss atklājās, kad pazuda somu drauga māsa un viņas puisis. Mēs manījām, ka viņi bija aizgājuši gar upi mežā. Es ar dažiem cilvēkiem devos viņus meklēt. Atradām lielas plastmasas durvis, kas devās tieši lejā zemē. Tur vairākus stāvus uz leju gāja trepes, līdz nonāca milzīgā alā, kur bija simtiem citplanētiešu, bet cita suga. Šie bija tikpat krāsaini, bet tārpveidīgi. Kādu pusotru metru gari, samērā tievi. Viņi visi klaigāja par to, ka pasaule pieder tikai vīriešiem gejiem. Somu drauga māsu viņi bija apēduši, bet viņas puisi padarījuši par tārpu kādi bija viņi paši. Alas centrā notika briesmīgas tārpveida geju orģijas. Nepateikšu, kas tieši tur norisinājās un kā, bet bija ņudzeklis. Mēs bijām tikai vērojuši pa gabalu, no kāpnēm, lai mūs nepamana, bēgām projām, cik ātri varējām.
Atpakaļ aizgājuši stāstījām, kas noticis, citplanētieši bija dusmīgi. Tā esot jocīga vergu kasta, kas piekopjot tik nesaprātīgu reliģiju, ka viņiem vajagot viņus klonēt, jo paši nevairojas, apēd savas sievietes un pārojas tikai vīriešu starpā. Diemžēl pārvērst atpakaļ pārtārpoto nebija viņu spēkos. Viņi vienkārši uzlaida visam pērklim atombumbu. Teica, ka pietiek šito plānprātiņu, mēģinās paverdzināt kādu normālāku rasi. Uz mums laikam tas neattiecās.
Tā arī beidzās.
Čo za huiņa, protams.
2.
Otrais sapnis bija pirms divām naktīm.
Manā Dzirnieku dzīvoklī bija noticis kas ļauns, mātei zvanīja kaimiņi, bet nespēja pateikt, kas tieši tur noticis. Braucām mēs ar mammu un vīru. Galā nonākuši, neko sliktu neredzējām, tikai mūsējai un pretējai mājai bija nez kāpēc kaut kāds papildus mansarda stāvs. Iegājām dzīvoklī, bet tur mans bijušais kaķis Nimīte, kas šķiroties tika iedalīts otrai pusei. Prasu mammai - kas tad tas? Viņa saka, ka Nimīte tagad pieder viņai. Jautāju - kāpēc tad tu viņu turi Dzirniekos? Mamma lāga nevar paskaidrot, bet viņa braucot kopt ik pa laikam. Man tas ļoti nepatīk, bet neko darīt, tagad tas jau sen nav mans kaķis.
Te pēkšņi atskan stiprs troksnis no kaimiņu mājas puses. Izrādās, pretējai mājai brūk kopā priekšējā siena mansarda stāvam. Atklājas dzīvokļi, cilvēki bēg, glābj mantas. Saprotam, ka tas ir saistīts ar neskaidrajām briesmām. Domājam, ka laikam kaut kādas zemestrīces vai kas. Un tiešām māja sāk drebēt. Glābjam, ko varam. Es stūķēju kaķi konteinerā, bet izrādās, ka mamma tur tajā dzīvoklī ne tikai Nimi, bet arī lielu daudzumu visādas datortehnikas. Mēģinām savākt dārgāko, sāk jau priekšējā siena drupt, izbēgam ārā un braucam projām ar kaut kur vienkārši paņemtu mašīnu.
Tad pēkšņi izrādās, ka mums ar vīru nav, kur tagad dzīvot. Nez kā tas ir saistīts ar Dzirnieku mājas sabrukšanu. Mamma gan saka, ka nav ko uztraukties, mums taču jāiet dzīvot Rūdolfa ielas dzīvoklī. Es saku - mēs taču jau sen tur nedzīvojam, kāda sakarā tur? Mamma tik atsmejas, ka sen jau esot to dzīvokli mums nopirkusi rezervē. Nodomāju, ka jocīga izvēle, bet labāk tas kā nekas, protams.
Ievācamies tur, bet mamma izrādās piepirkusi no blakus dzīvokļa vēl vienu istabu, uztaisītas arī durvis uz to. Istaba tik liela, cik tajā vietā nevarētu nemaz būt, bet nekas. Pagaidām tā istaba tukša.
Te pēkšņi manam vīriņam ģeniāla doma - lai piesaistītu dievišķo enerģiju ir visa grīda jāpataisa par baseinu. Tas arī tiek darīts. Visa mazā istabiņa tiek izflīzēta, visas mēbeles paceltas uz augstām metāla kājām, izveidoti celiņi no ķeblīšiem. Tad istaba tiek pielaista ar divdesmit centimetru dziļu ūdens kārtu. Tas vēl nekas, bet tajā sāk rasties dzīvība. Atkal krāsaini radījumi, bet šoreiz pēc savas dabas zemes izcelsmes. Zivtiņas, vardes, ķirzakas, čūskas, beigās pat pīlītes. Visi radījumi rodas it kā ne no kā. No sākuma maziņi, pēc tam aug arvien lielāki. Es esmu ļoti priecīga. Skatos pār gultas malu, kā viņi tur aug. Visa istaba pilna jauku, krāsainu radījumu.
Izklausās pēc kādu cilvēku ļaunākajiem murgiem, vai ne, ka visa grīda pilna čūsku un ķirzaku, jāstaigā pa ķeblīšiem? :D Bet man ļoti, ļoti patika. Vienīgi tad čūskas sāka augt stipri lielas un es pamanīju odzi. Tas man vairs īsti nepatika. Metru garās ķirzakas sāka mani uztraukt. Nekāda dzīvība nelīda laukā no ūdens, tas tiesa, bet man bija bail, ka nesakož kaķus.
Sāku arī saprast, ka šitas viss nav gluži normāli. Nopratu, ka radījumi ir feju izcelsmes. Atvēru durvis uz mammas dzīvokli (neprasiet, kāpēc tādas bija), viņas nebija mājās, meklēju plauktos, kur man izvietot radībiņas, bet nebija nekādu pietiekami lielu trauku. Sapratu, ka steidzami vajag lielus akvārijus, jo radības auga milzīgā ātrumā.
Tā arī pamodos, meklējot akvārijus.
3.
Un tagad nopietnais sapnis Donnie Darko stilā.
Bija nākotne, kādus desmit gadus tāla apmēram. Es gāju kaut kādā milzīgā superveikalā, visur bija interaktīvas figņas un citādi prieki. Man tur ļoti nepatika, bet vajadzēja kaut ko nopirkt. Nevarēju atrast to, ko man vajag, darbinieki man tikai norādīja, ka jāmeklē tajos agregātos, bet neko tur nesapratu.
Tad uzdūros grupai cilvēki, kas stāvēja ap kādu plauktu. Ieinteresēja, ko viņi tur tā pēta, bet, tiklīdz kā piegāju klāt, tā ieslēdzās kaut kāda enerģija. Tā mūs saslēdza aplī, virmoja cauri, sajutām dziļu radniecību. Kritām cits citam ap kaklu, jutāmies kā no jauna piedzimuši. Tur biju es, kāda ap 40 gadus veca sieviete, divi vīrieši ap 35 un viens jauns puisis uz kādiem 18. Sieviete teica, ka viņai šeit ir blakus māja, kur mēs varam iet parunāties, kad esam cits citu atraduši. Bija tāda sajūta, ka tas viss jau bija gaidāms, ka tam bija jānotiek, bet kas tieši ir noticis, skaidrs nebija. Sapulcējāmies ļoti skaistā, gotiska izskata tumšā mājā. Visu laiku apskāvāmies un mīļojāmies, katrs pieskāriens bija neticami enerģētisks, likās, ka es kļūstu labāka, pilnāka, dzīvāka kopā ar šiem cilvēkiem.
Apsēdāmies aplī, uzlikām rokas cits citam uz pleciem, tā jutāmies visvienotākie. Ilgi šādi meditējām, atklājām, ka esam saslēgušies kaut kādā "augstākās rases" lokā. Kopā mums bija ļoti daudz iespēju. Telepātija, gaišredzība, pat ceļošana laikā. Tā pagāja vairākas dienas. Katru vakaru tikāmies sievietes mājās un milzīgā priekā maigojāmies, tad praktizējām savas jaunās spējas. Nebija tikai skaidrs, kam tas viss domāts, kāpēc, bet pieņēmām, ka vienkārši mums un viss.
Pēc dažām milzīgas laimes dienām, kur citam cita tuvums bija lielākais prieks, taču arī visādas jaunās spējas bija interesantas, istabā pie mums ienāca sievietes 16 gadus vecā meita. Man nebija pat nekas jādomā, es uzreiz redzēju, ka jaunākais puisis absolūti uz viņu pievelkas, tāpat kā mēs pievilkāmies cits pie cita, bet sievietei tas ļoti nepatika. Viņa izraidīja meiteni ārā un nolasīja garu lekciju, ka šitā nebūs, ka puisis pieder mums, bet viņas meita neiederas mūsu lokā, ka viņai ir jādzīvo normāla dzīve, ka viņai ir skaista, jauka draudzene, kura viņu mīl, ka nekas te tāds nebūs. Puisis it kā piekrita, bet man bija skaidrs, ka tā nemaz nav.
Kad gājām prom, es piegāju pie puiša un teicu, lai viņš nedara muļķības. Viņš piekrita, bet es viņam sekoju uz viņa mājām un redzēju, ka viņš dodas pagātnē. Gāju līdzi. Un tad nu es viņam sekoju cauri visādām laika līnijām un pagātnes notikumiem, kamēr viņš visādos veidos mēģināja panākt, ka tā meitene ir ar viņu nevis ar savu meiteni. Viņš viņas mēģināja izšķirt visādos veidos, dažreiz viņam tas izdevās, bet tas nenozīmēja, ka viņš panāktu savu. Viņa viņu nekādā veidā negribēja. Viņa teica, ka tas ir fiksētais punkts - ka viņa ir kopā ar savu meiteni, jo viņas ir saistītas divatā tāpat kā mēs esam saistīti pieci, taču puisim bija apsēstība. Viņš rakņājās gan pa viņas bērnību, gan nesenu laiku, lai tikai panāktu savu, bet nekas tur nesanāca. Beigās viņš panāca tikai to, ka viņas māte briesmīgi apvainojās, jo bija pieķērusi. Atceros spilgtu momentu, kā viņa, pati atgriezusies pagātnē savas meitas istabā, kur viņa sēdēja, apskāvusi savu meiteni, saņēma rokās apsēstā puiša seju un kliedza viņam virsū, ka viņu mīl, ka mums pieciem ir vienmēr jābūt kopā, ka vai tad viņš to nejūt??? Viņš teica, ka grib būt kopā ar viņu, viņi abi raudāja, raudāja arī abas meitenes, jo bija pārbiedētas Viņš grib būt kopā gan ar māti, gan meitu.
Es tam visam sekoju neredzama, jo biju piekabinājusies jau pirmajā viņa mēģinājumā. Gribēju iejaukties tikai tad, ja notiks kas briesmīgs. Mīlēju viņu bezgalīgi, tāpat kā vecāko sievieti. Redzēju, ka viņas meita ir absolūti laimīga ar savu meiteni, bet puisis bija apsēsts kā bez prāta. Jutu, ka tā ir kaut kāda pret mums vērstu spēku darbība. To pašu teica mūsu mīļotā, bet puisis neklausījās.
Viss beidzās tā kā tam bija jābeidzas. Māte upurēja savu iespēju uz laimi, kas jau tāpat bija izpostīta, nogalinot trako pielūdzēju. Viņa taisījās izdarīt pašnāvību, jo nespēja dzīvot ar šo briesmu darbu, viņai bija bail, ko teiksim arī mēs pārējie trīs, bet es izkāpu no neesamības un viņu apturēju. Teicu, ka visu var labot.
Aizvedu viņu pie puiša tēva, kas bija asarās un nelaimīgs, jo bija ieslēdzies viņa robots, kur bija jāmājo puiša apziņai pēc nāves. Viņš zināja, ka dēls ir miris un tagad dzīvos nepilnīgu dzīvi nejēdzīgā, mazkustīgā robotā. Piezvanīju arī mūsu diviem mīļotajiem, kas tūliņ ieradās. Puisis bija beidzot ticis vaļā no savas apsēstības, it kā burvestība būtu nokritusi no viņa. Mēs ienācām, sasveicinājāmies, teicām, ka esam puiša mīļotās un mīļotie no viņa dvēseļu grupas. Tēvs mūs apsveica kā ģimeni. Apsūdzēja, ka dēls nav iepazīstinājis viņu ar savām sievām un vīriem, ja jau bija mūs atradis. Tad puisis pats pastāstīja savus grēka darbus, kā bija sabojājis dzīvi abām sievām un vīriem, kā gandrīz iedzinis vājprātā sievas meitu.
Teicu, ka visu to jau paredzēju, ka man, kas esmu visu novērojusi, ir zināms, kā vērst visu par labu, ja puisis apsola, ka mēģinās tikt vaļā no savas apsēstības.
Atgriezos atpakaļ laikā, nesot līdzi hologrāfisku vēstījumu. Piegāju pie puiša tieši pirms viņš taisījās pirmo reizi doties vajāt savu iekāres objektu, parādīju viņam ziņojumu, kur visi pieci stāvējām pret kameru, puisis robota ķermenī. Viņš skatījās, kāda ir viņa nākotne - pazemojums un ģimenes enerģijas izjaukšana, un viņš atteicās no sava nodoma. Uzreiz atteleportējās pārējā ģimene, es izstāstīju, kas noticis, vēlreiz parādīju ziņojumu no nākotnes. Visi bijām tik laimīgi, ka ģimene ir glābta.