Zinu, ka esmu an alian, bet man smadzenes vienkārši neņem pretim visus klasiskos attiecību "noteikumus". Kas citiem (vairāk citām) pašsaprotams, man nāk kā milzīgs jaunums un es jūtos kā ļauns, šausmīgs radījums, jo sanāk tīri negribot aizvainot, jo es no tīrākās sirds nesaprotu, kā īsti teorētiski un pareizi attiecībām būtu jābūt iekārtotām, ko kas nozīmē, kas kad ir jādara un kas no kā ir "pilnīgi droši jānoprot".
Man viss ir vienkārši - kā saka, tā ir jābūt, kā ir sarunāts, tā ir jādara. Ja nevar sarunāt kopīgi, tad iet katrs uz savu pusi.
Jēziņ, kad es iemācīšos, kā "ir jābūt"???
Ne jau lai darītu, pasargi, Dieve, tās teorētiski pareizās attiecības vienmēr sanāk kaut kas slims un pretīgs, bet lai saprastu un mācētu pareizi reaģēt, kad kārtējo reizi saskaros ar to, ka kaut kā ne tā saprotu visu.
*
Piemēram, es ļoti labprāt uztaisītu ballīti, kur varētu uzaicināt visādus cilvēkus, kas man patīk. Tādu ballīti, kas sastāv no visādām jaukām lietām. Saldumiem, vīna, lielas, mīkstas platības ar daudz spilveniem, pātadziņām un tā tālāk. Taču... skuju tev. Pat nerunājot par monogāmiem cilvēkiem, kas ir "nopietnajās" attiecībās, cilvēkiem visu vajag nenormāli sarežģīt.
Nevar, jo tas nav "pa īstam".
Nevar, jo tas nav "nopietni".
Nevar, jo nevar, jo nevar (lai gan siekala tek pilnīgi acīmredzami).
Jo vajag dirsties, sarežģīt, visu ņemt nereāli nopietni, visu vajag pievākt tikai sev, vajag "nopietnas attiecības", bet tās nevar būt tādas, ka mēs šad tad redzamies, tusējamies, runājamies, nokniebjamies. Tas tā nevar būt, jo nedrīkst būt, jo nav "pa īstam".
Vai arī vajag tikai seksu. Tā saukto "pliko seksu", par kuru parasti visi saka, ka neinteresē "pliks sekss", taču ko tomēr mēdz piekopt. Nē, man arī neinteresē "pliks sekss". Jā, nu ir tāds bijis, bet nekā izcila es tur neatrodu, taču tādu dabūt var ļoti viegli. Tāpat kā var atrast "nopietnās" attiecības. Taču tad, ja mēs neesam monogāmi vai mums šajā brīdī nav "nopietno attiecību", vienalga nedrīkst būt vienkārši draudzība ar bonusiem, nedrīkst būt tuvas, bet nenodefinējamas attiecības, kas ir citādāk kā parastā draudzība, bet arī citādāk kā "pliks sekss" vai "nopietnas attiecības".
Es vienkārši nesaprotu. Viss varētu būt bijis tik skaisti un karsti, un jā, ļoti draudzīgi, DZIĻI un ar mīlestību (bet ne iekrampēšanos), taču lielākā daļā šie gadījumi vienmēr beidzas ar fiasko, jo kādam vajag kaut ko mežģīt un dirsties, un, pie Dieva un Velna DEFINĒT.
Kas ir ar tām tizlajām definīcijām? Kāpēc nevar bez definīcijām vai ar personīgo definīciju?
Tiešām, visa vaina ir tieši tajā, ka vajag kaut kādu tizlu, stulbu definīciju un noteikumus. Mēs zinām, kā jāuzvedas draugiem, kā "nopietnajās attiecībās", mēs zinām, kā jāuzvedas mīļākajiem aiz muguras vīram/sievai, mēs zinām, kā jāuzvedas iekš casual sex.
Pietiek uzveidot kaut ko individuālu, kad cilvēki zaudē loģiku, prāta spējas un sāk uzvesties idiotiski. Un, pie tā paša Dieva un Velna, tak viņi tā nemaz bieži nejūtas, bet, lūk, viņiem nav instrukcijas, tāpēc ir kaut kas jāsamežģa un jābēg pa galvu, pa kaklu.
Nē, tas nav par konkrētu cilvēku un man neinteresē iztirzāt konkrētus gadījumus. Tas ir par vispār. Par to, kāpēc vajag visu tik šausmīgi samežģīt un sarežģīt.
Kāpēc nevar vienkārši - tu man patīc, es tev arī, viss notiek.
Bļe, es zinu visus tos iebildumus, bet man viņi nestrādā. Nestrādā un viss. Es pat viņus loģiski neuztveru.
Jebal, kā man riebjas. Es šobrīd dievinu savu dzīvi un savus paradumus nekad nemainītu, bet man besī, ka man trūkst vienas skrūvītes, lai spētu kaut vai teorijas līmenī saprast, to kā ir "pareizi". Ņifiga nesaprotu.