Violetas svēdras uz melna pamata. Pamats saglabājas melns, kad tajā ielaužas elektrozilas dzirksteles. Tas kļūst tumši vīnsarkans, kad tās mainās uz sarkanām. Melna kentrozaura dzelkšņainā spura izaug no manas šausmās saliektās muguras, kamēr lāpstiņas saspringst gaidās... Man priekšā izaug šausmu avots - gaišpelēka vienaldzība un atstumtība no īstā. Istaba, kurā deg viena pati sarkana svece ir gandrīz pazudusi, ir tikai šis reibinošais vīnsarkanais fons, kurā izlauzties kaislīgi melniem taustekļiem, kas aizbiedēs pelēko uzmācību. Tā nav redzama, bet šis trulums, šī ekstāzes un sāpju noliegšana uzaust pie aptumšotās istabas apvāršņa kā mānīgs miers, kā silta pavasara saulīte, kas pārvēršas dedzinošā tuksneša svelmē, ievilinot to, kas tiecas pēc siltuma.
Rožu smarža, liliju smarža, es esmu melna uguns, kas dzer savas dzīves asinis.