Tā mēs tur bijām kopā katru vasaru pavadījuši vienu līdz divas nedēļas, līdz pat laikam, kad man un dvīņiem bija četrpadsmit gadu. Es ļoti labi satiku arī ar visiem pieaugušajiem, visi šie cilvēki, arī mazos bērnus ieskaitot, man bija labi draugi. Atcerējos šos pasākumus kā vienus no gada laimīgākajiem brīžiem.
Pēc tam bija noticis kaut kas no mums visiem neatkarīgs, kaut kā visa nometne bija izjukusi, vēl bija kaut kas saistībā ar nometnes vadītāja apcietināšanu par slepkavību. Mēs visi bijām šokā, jo tas bija licies tik labs cilvēks - staigāja baltās drēbītēs, visus svētīja, vienmēr rezervēja mums atsevišķu namiņu, visus atcerējās, bija tik laipns. Mēs bijām ar pārējām ģimenēm sazinājušies pirmos gadus, bet tad kaut kā kontakts bija pazudis. Tā vēl bija pirmsinterneta ēra, vismaz pirms tas nonāca vispārējā dzīves centrā, tāpēc mēs, bērni, neko nevarējām darīt. Pīkstējām, ka vajag noīrēt citu viesu namu un taisīt pašiem savu nometni, jo ilgojāmies cits pēc cita, bet vecāki domāja, ka tas ir pārāk grūti, it kā runāja, ka vajadzētu, bet nekas tur nesanāca.
Tad nu tagad, pēc 16 gadiem kopš pēdējās nometnes, pienāca facebook ielūgums uz pasākumu, kur dvīņu un mazās meitenes māte mani ielūdza uz nometņu atjaunojumu. Viņa pa šiem gadiem bija atvērusi pati savu viesu māju, izlēmusi taisīt ezotērikas nometni, atcerējusies, cik mums bija interesanti kopā, un visu veco kompāniju ielūdza uz šo pasākumu. Mēs varēšot dzīvot viņu mājā, kamēr citi viesi viesu mājā. Mamma un māsa priecājās par ielūgumu tāpat kā es, skatījos, ka pasākumā visa vecā kompānija atķeksējas, ka nāks, ka pievienojas vēl vientuļā tēva un viņa brāļa jaunās sievas, kā arī brāļa mazā meitiņa. Nodomāju - cik būs interesanti uzzināt, kā visi dzīvojuši, kā viss mainījies, kādi tagad izskatās mani rotaļu biedri, kam nu jau ir pie 30 un pārējiem ap 26-27. Nodomāju - cik būs interesanti redzēt mazo meiteni, kuru pēdējo reizi redzēju četru gadu vecumā, bet tagad viņai jau 19 gadi.
Visas tās ainas sapnī vibrēja man gar acīm, kamēr sēdēju pie datora, skatoties uz ielūgumu. Sapņos tas ir ļoti interesanti, kā ielādējas sapņa pagātnes informācija. Esmu dzirdējusi, ka daudziem cilvēkiem tā nekad nav, bet man sapnī var būt vesela civilizācijas vēsture, kas iezīmē tās pasaules pagātni.
Tad nu, izpētījusi visu profilus, braucu uz pasākumu. Sākumā viss bija ļoti skaisti. Satikāmies, visi tādi priecīgi, iepazināmies ar jaunajiem ģimenes locekļiem, visi labi uzreiz sapratāmies. Iekārtojāmies namamātes un namatēva mājās, atsevišķās istabās, tad piedalījāmies visādos nometnes pasākumos, kas visiem patika. Dvīņu jaunākā māsa visus atcerējās, lai gan miglaini, un mēs izsmējāmies, cik jocīgi viņu tagad redzēt pieaugušu.
Taču vakarā notika kaut kas ļoti dīvains. Namamāte pēc kopējiem pasākumiem uzreiz visus nokušināja, ka jāiet gulēt, jo rīt daudz aktivitāšu notiks. Tērgāja, ka visi taču tikko atbraukuši, ka jāatpūšas, un visus izdzenāja pa gultām un savām istabām jau deviņos vakarā.
Nākamais rīts atkal atnāca ar dīvainu sajūtu - visi tika agri uzcelti, ka jānāk brokastīs. Likās dīvaini, ka namamāte visus rāva gandrīz aiz rokas no trepēm un priekšnama, lai visi nāktu iekšā viesistabā pie galda. Sāku just, ka viņa ļoti sargā savus nu jau pieaugušos bērnus no palikšanas divatā ar kādu no mums pārējiem. Viņa necieta kaut kādu privātu runāšanos, dalīšanos pulciņos. Visu laiku vāca visus kopā, neļaujot ne brīdi parunāties, kā jau sen neredzētiem cilvēkiem, kaut cik privātāk. Atkal sākās visi pasākumi, kuros bija obligāti jāpiedalās, jo varēja redzēt, ka namamāte briesmīgi apvainosies, ja kāds izdomās nepiedalīties. Sapratu, ka tas arī vairāk tāpēc, ka viņa nevēlas, lai kādi cilvēki parunātos prom no citu acīm. Likās, ka viņa baidās, ka kāds kādam kaut ko pateiks, ko nevar teikt visu priekšā.
Tā pagāja vēl vairākas dienas, līdz visi sāka justies stipri neērti, taču nebija iespējas citam ar citu normāli parunāties par to. Jau no agra rīta mājasmāte vaktēja, vai kāds tikai neiet pie kāda istabā. Ja kas tāds parādījās, tad uzreiz lika pie kāda darba, ko bija neērti atteikt. Tad jau visi atkal bija pamodušies un sadzīti viesistabā, pēc tam ārā uz aktivitātēm. Viņa vaktēja pat tualetes, kur kādi cilvēki varētu stāvēt rindā un parunāties.
Beigās abi brāļi un viņu sievas izlēma, ka rīt brauks projām. Lai gan visi visu laiku bija laipni, tomēr tāda izturēšanās beigās iedzina stresā. Nebijām arī tik ilgi tikušies, ka tieši noprasīt, kas par lietu, it kā negribējās. Likās, ka viņa tāpat atbildēs kaut ko tādu kā "bet kopā taču jautrāk" vai līdzīgi. Es arī biju pamanījusi, ka dvīņi un viņu māsa ir tādi kā nospiestāki par citiem. Ik pa laikam palūkojas uz māti ar nepatiku, bet acīmredzami baidās kaut ko teikt.
Namamāte neiebilda. Ja jābrauc, tad jābrauc. Mana mamma arī pateica, ka tad jau viņa arī dosies, pret ko nebija nekādu iebildumu. Tad nu vakarā devāmies visi pēdējo nakti šeit pavadīt. Namamāte šoreiz laikam nolēma, ka visi ir pietiekami stresaini, lai nemēģinātu biedroties, tāpēc pazuda savā istabā, bet abi mani bērnības draugi tomēr atnāca uz pirkstu galiņiem un uzaicināja mani uz viesistabu lejā paspēlēt kaut kādu galda spēli. Visi runājām čukstus, lai gan neminējām iemeslu, jo likās, ka viņi par to negrib runāt. Pēc brīža pievienojās arī viņu māsa. Tad nu pavadījām ļoti jauki laiku, spēlējot spēli un runājoties pusbalsī. Beidzot varējām izrunāties brīvi par visu ko, ko atceramies no senajiem laikiem un ko esam darījuši tagad. Nosēdējām vairākas stundas, kad pēkšņi uzkūlās pūķis. Mājasmāte iznāca no savas istabas pavisam mierīga, laikam vienkārši uz tualeti, bet tad, ieraudzījusi mūs, pie kam viņas bērni acīmredzami satrūkās, viņa sāka mums pārmest, ka visi taču guļ, kā var tik skaļi uzvesties, lai visi pazūdam pa savām gultām. Bija acīmredzams, ka viņa nav mūs dzirdējusi, bet ieraudzījusi nejauši, tāpat es pirmo reizi sapratu, ka manas neskaidrās aizdomas ir pamatotas - tieši es biju vislielākais viņas uzvedības iemesls. Tieši no manis visvairāk viņa vēlējās sargāt savus bērnus, tāpat kā pārējos.
Kamēr viņa vēl mūs, censdamās gan saglabāt pieklājības robežas, "svētīja" par trokšņošanu, dvīņu mazā māsa Dana (viens no dvīņiem bija Armands, nevienam citam vārdus sapnī nezināju) aiz krēsla atzveltnes satvēra manu roku. Skatījās viņa citā virzienā, ne uz mani, ne māti, tāpēc es vienkārši paspiedu roku pretim. Sapratu, ka viņa nevēlas, lai to kāds redz, bet iemeslu nesapratu.
No rīta pamodos agri, jo bija nepatīkamas atmiņas, kas neļāva gulēt, piecēlos, gribēju aiziet padzerties lejā uz virtuvi un gulēt tālāk, bet izdzirdēju, ka virtuvē māte bar savus trīs bērnus kā mazulīšus, ka viņa taču ir aizliegusi ar kādu atsevišķi no citiem runāties, sevišķi jau nu ar mani un bez īpaša iemesla. Visi bija neapmierināti, Armands kaut ko runāja pretim, ka Dana ir pieaugusi sieviete un viņai nav tiesību ierobežot viņas dzīvi, bet māte atcirta, ka darīs ar Danu, ko gribēs, jo viņa ir slikti audzināta pie sava tēva (tikai tagad sapratu, ka viņai ir cits tēvs kā dvīņiem), bet tagad dabūs kārtīgu audzināšanu. Pēc tam viņa bez iebildumiem saķēra Danu aiz rokas un aizvilka uz viņas istabu pirmajā stāvā. Brāļi nāca augšā pa trepēm, satika mani un saprata, ka esmu dzirdējusi. Armands, ar ko man bija vienmēr bijis labāks kontakts, tikai noplātīja rokas un noteica, lai neņemu galvā, lai braucu mājās un viņus aizmirstu. Gribēju ko jautāt, bet viņi tikai atvicinājās ar rokām un iegāja savā istabā.
No rīta braucu projām pilnīgi samulsusi. Nolēmu noteikti aizrakstīt Armandam fb un pajautāt, kas tur īsti noticis, lai pasaka, jo es nejutos izdarījusi jebko sliktu, kas varētu nepatikt viņa mātei. Tāpat nesapratu, kāpēc tad īsti mūs aicināja, ja kaut kas tik ļoti nepatīk. No telefona, braucot mašīnā, iegāju fb, bet redzēju, ka neesmu vairs Armandam, tāpat viņa brālim un māsai draugos, un viņiem ir uzstādījums, ka var vēstuli sūtīt tikai draugi. Sapratu, ka viss ir ļoti slikti, jo telefona man nebija nevienam no viņiem, e-pasts arī tikai mātes. Atkal uzaicināju visus trīs draugos, bet jau jutu, ka bezjēdzīgi.
Pēc trim dienām nolēmu doties uz jūru viena pati. Tā bija ļoti skaista vieta, it kā Vecāķi, bet ar tropu noskaņām, dzidri zilu lagūnu un interesantām radībiņām, kas vairāk iederētos tropos. Gulēju smiltīs un domāju par visām tām nesaprotamajām lietām, kad man pēkšņi kāds pieskārās pie pleca un pēkšņi man ap kaklu apkrita raudoša Dana, kas murmināja: "Cik labi, ka tu ierakstīji fb, kur tu šodien iesi, citādi es nekad nevarētu tevi atrast".
Stāsts izrādījās pavisam parasts, uzvedība - viegli izskaidrojama, tomēr ļoti skumja. Dana man pamazām caur asarām izstāstīja visu. Viņa esot lesbiete, tur arī visa bēda. Viņas māte esot nolaidusi pa kreisi ar viņas tēvu, parasti viņš arī viņu audzinājis, bet uz nometnēm vienmēr viņa braukusi kopā ar māti. Tēvs bijis liberāli noskaņots mūziķis, kas pilnībā pieņēmis meitas orientāciju, bet viņš pirms trim gadiem nomiris. Esot vēl nepilngadīga un skolniece Dana nonākusi pie mātes, kura uzzinājusi par viņas "nenormālību" un sākusi visādi mocīt un mēģināt pārtaisīt. Brāļi esot bijuši viņas pusē, bet māte esot despotiska un visus pakļāvusi, pie tam brāļi jau dzīvojot katrs savā ģimenē. Patēvs sācis pameitu ienīst jau sen, un tagad viņam bijis iemesls, iegansts, ko izmantot, lai viņu pazemotu.
Nometnes iniciatori esot bijuši brāļi, tāpat viņi ierosinājuši uzaicināt veco kompāniju, lai liktu Danai labāk justies. Māte piekritusi, bet viņa sākusi izmantot fb tikai pēc tam, kad sākusi rīkot nometni. Viņa vispirms uztaisījusi pasākumu, visus saaicinājusi jau divus mēnešus iepriekš, un tikai tad sākusi pētīt visiem profilus, kas, protams, novedis pie tā, ka viņa sākusi mani ienīst. Brāļi pastāvējuši uz to, ka tas nav pietiekams iemesls manu ģimeni izraidīt, ka tas visiem sataisīs kaunu, māte piekritusi, jo publiskais tēls viņai par visu svarīgāks. Tad nu viņa aizliegusi kādam ar mani runāt un arī pārējos centusies turēt no manis pa gabalu, lai tikai nesanāktu nekādas runas par šo tēmu un Dana nepateiktu ko nepareizu, kā arī lai viņa netiktu samaitāta.
Dana esot iepriekšējā pavasarī pabeigusi vidusskolu, bet māte esot pateikusi, ka nekur viņa mācīties neies, universitātē nestāsies, ārā no mājām nevāksies, kamēr mātei nebūs drošība, ka viņa ir kļuvusi normāla. Viņai esot atņemta pase un visi dokumenti, kas vajadzīgi, lai kaut kur iestātos un dabūtu darbu. Tagad viņa bija tos atradusi, nozagusi atpakaļ un aizbēgusi no mājām... pie manis. Divus mēnešus klausoties, cik es esmu varavīkšņaina un slima, viņa bija manī iemīlējusies, sākusi uzskatīt par savu varoni un glābēju. Redzot un parunājoties dzīvē viņa bija iemīlējusies pavisam traki un teica, ka darīs visu, ko es viņai likšu, lai tikai es nedzenu viņu projām un palīdzu, kamēr viņa atradīs darbu. Viņa bija tik maza, nobijusies, bet reizē drosmīga un apņēmīga, ka, jāatzīst, stipri man iepatikās. Viņa bija savā veidā ļoti pieaugusi, citā atkal stipri bērnišķīga, bet viņa bija skaista tādā svaigā, pusaudzīgā veidā.
Protams, ka es apsolīju, ka viņa var palikt pie manis, kamēr atradīs veidu, kā iztikt pati. Izjutu pret viņu gan mātes, gan citādas jūtas, jo jau nometnē biju pamanījusi, ka viņa ir ļoti pievilcīga, lai gan īpaši par to nedomāju. Viņa likās nevis kucēnīgi padevīga, bet gan kaķiski neatkarīga, izvēlējusies mani, jo tiešām patīku, ne tāda, kas varētu lūgties jebkurai, kas palīdzēs, bet gan pašcieņas pilna, lūgdama bez jebkāda pazemojuma. Viņa ķērās man raudādama ap kaklu ar ļoti siltām, patīkamām rokām, raudāja nevis ar visu savu būtni, bet drīzāk vienkārši no pārāk spēcīgām dažādām emocijām.
Ilgi nosēdējām pludmalē runādamās. Kad saule jau sāka slīgt aiz apvāršņa, es teicu, ka brauksim mājās. Viņa, reizē kautrīgi, bet ļoti pašapzinīgi pagrieza manu seju pret sevi un noskūpstīja. Es no visas sirds nopriecājos, ka viņa ir pilngadīga, jo sajūtās likās jaunāka, un es jutu, ka man būtu grūti viņai atteikt arī tad, ja viņai būtu tikai 16. Tā bija tāda ļaušanās kārdinājumam un neierastai situācijai, kurā nebija iemesla īsti teikt nē, ja nu vien bažas, ka viņa mani mīl tikai tāpēc, ka esmu mātes ienīsta homoseksuālisma ikona un arī kāda, kas var palīdzēt un izglābt. Es nolēmu par to nedomāt un uztvert viņu kā jaunu sievieti, kas vēlas ar mani dzīvot kopā.
Ievedu viņu savā dzīvoklī kaut kur Rīgā. Viņa apgūlās man blakus, uzlika galvu uz pleca uz acumirklī aizmiga. Turēju viņu rokās un domāju - kā gan es pēkšņi esmu tikusi pie tāda seksualitātes pilna bērna?
Pēc pāris dienām, protams, uzradās māmiņa. Viņa centās būt pieklājīga, bet naids lauzās vienkārši pa visām malām. Likās, ka viņa ienīst meitu vēl daudz vairāk kā mani. Tā arī pateicu, sakot, ka nesaprotu, kāpēc viņa vispār viņu grib - tikai tāpēc, lai būtu, ko spīdzināt? Pēc tam teicu, ka viņa ir pilngadīga un var dzīvot, kur grib, ka saukšu policiju un visu izstāstīšu, ja neliks mierā. Tad viņa atstājās, sakot gan, ka mēs vēl redzēsim.
Nākamajā dienā ieradās viņas brāļi un mēs visu izrunājām, ka viņi palīdzēs ar naudu, bet māsa var dzīvot pie manis. Viņi likās nedaudz nokaunējušies, ka nav spējuši māsu aizstāvēt. Lielu daļu gan Dana nebija nemaz viņiem stāstījusi, jo pašai bija kauns.
Tā nu es paliku dzīvot ar Danu, kas iekārtojās strādāt puķu veikalā un pamazām apguva kosmetoloģes amatu. Nelikās gan, ka viņa drīzumā varētu gribēt izvākties, tāpat kā to negribēju es. Man vēl arvien bija vairāk sajūta, ka esmu viņas māte, ne mīļotā, bet man kaut kā ļoti veiksmīgi izdevās apvienot šīs abas lomas. Viņa bija gluži dzirksteļojoši seksuāla un pievilcīga, un es atmetu jebkādus aizspriedumus un izlēmu ļauties.
Sapnis beidzās ar tādu saldi tīksmīgu sajūtu, ka ar mani ir noticis kas īpaši salds un garšīgs.