tethys_

Es gribu, lai kāds piepilda manu dzīvi, ja es pati to nespēju, es gribu, lai kāds mani izglābj no depresijas, es esmu kā mazs, pieprasīgs bērns, kas vēlas, lai viņu mīl, lai viņu mīl, lai viņu mīl daudz un dikti, lai viņam pasaka, ka viss būs kārtībā, kaut viņš zina, ka nebūs.
Es esmu uz nulles punkta jau pārāk ilgi. Man nav mērķu, es peldu, es nespēju atrast nekādu jēgu un piepildījumu dzīvei.
Ko vispār ir iespējams panākt ar manu fakino dzīvi? No šādas izejas pozīcijas - ko kaut vai teorētiski ir iespējams sasniegt, uz ko tiekties?
Es saprotu, ka laikam eju nepareizā virzienā, bet kurš ir pareizais? Bez ezotērikas - ko ir iespējams panākt tādam cilvēkam, kā es? Kur man tīri teorētiski var būt vieta?