tethys_

Viss sākās ar to, ka es dzīvoju neeksistējošā mājā uz Vangažu ielas, 11. stāvā. Tas bija kādā paralēlā laika līnijā šai. Bija tagadne, 2015. gads.
Sapnis sākās ar to, ka kāds bija platā, līdz zemei garā šallē, tādā sudrabpelēkā iesējis milzīgu salātzaļu dildo, ko bija pakarinājis pie mana balkona margām. Visi apkārt smējās. 12. stāva kaimiņi mani apsūdzēja, ka es pati to esmu izdarījusi, es strīdējos, ka nē.
Tālāk es pārmetos citā tēlā, kas mājoja kaut kad nākotnē tajā pašā laika līnijā, kādus laikam 10 gadus uz priekšu. Es biju reportietis, kas pētīja tieši tā dzīvokļa neparasto stāstu, kas bija sācies tajā dienā, kad kāds bija tur piesējis to dildo. Es vairs nebiju es, bet gan reportieris, bet manas apziņas daļiņa bija tur iekšā, kas sekoja visam ar milzu interesi, jo es sapratu, ka runa taču ir par manu dzīvokli, kurā es sapnī dzīvoju viena.
Viņa pētījumi iekļāva dažādus stāstus, kuri notika realitātē, viņš tos pētīja, bet es iemiesojos stāstu tēlos.
Izrādās šis dzīvoklis bija vieta, kur pirmo reizi civilizācijas vēsturē notika ticama, pierādāma un nākotni pilnīgi mainoša dimensiju pārklāšanās, laika līniju sērfošana un saplūšana. Tā bija vieta, kur trīs manas dvēseles daļas saplūda vienā, pieņemot nevis konkrētās laika līnijas/dimensijas/nezinu kā saukt ķermeni, bet gan citu, un vēl paņemot līdzi no tā ķermeņa pasaules vairākus draugus.
Tātad, mana dvēsele dzīvoja vismaz trijās dažādās laika līnijās. Varbūt vairāk, bet šīs trīs daļas veido stāstu. Tātad, mana pirmā dzīve, tā, kas norisinājās tajā laika līnijā, par kuru ir runa, kur man bija tas dzīvoklis un dildo, bija ne pārāk līdzīga manai šībrīža dzīvei ne tikai ar to, ka es dzīvoju citur. Tā pasaule bija samērā identiska mūsējai, un mana dzīve tur nebija norma, bet gan tikpat liels izņēmums, kā šajā pasaulē.
Es biju ļoti, ļoti sens vampīrs, spoks un vēl ragana, kas biju nonākusi šajā neraganiskajā pasaulē, cilvēka ķermenī, beidzot nodzīvot savu dzīvi normāli, kā visi cilvēki, bet man diez ko neizdevās.
Tātad, mans stāsts...
Es biju tajā ķermenī, kas man ir šeit, izskatījos tāpat, bet es biju sens vampīrs no kaut kādiem nenosakāmiem laikiem, savas saknes es vairs neatcerējos, bet tās noteikti bija kā minimums 3000 gadu tālas, jo notikumi pirms 3000 gadiem bija pēdējie, ko es atcerējos, un ko bija iespējams datēt. Pirms tam bija kaut kas visai dzīvniecisks, ko es nespēju datēt vai pateikt, cik sen tas bija. Tā nu es kā vampīrs dzīvoju līdz viduslaikiem, kuru sākumā man bija jau izveidota raganu-vampīru kopa. Mēs bijām seši vampīri, kas mitinājāmies lielā alu sistēmā ar izeju mežā, samērā netālu no vietas, kur dzīvoja tās valsts - nezinu kādas - karalis. Mēs apguvām maģiju, sarunājāmies ar dzīvniekiem, mācījāmies no dabas gariem, bijām visai miermīlīgi, izņemot to, ka uz pilnmēnesi mēs katrs nolaupījām dažādās vietās pa vienam cilvēkam pārtikai. Pamazām mēs sākām kļūt arvien tālāki no cilvēku pasaules, jūtām, visas cilvēku būtības, iepeldējām tādā lēnā, apgarotā dabas pasaulē, kļuvām radniecīgi kokiem. Sarunājāmies vairs tikai telepātiski, visu mēnesi nogulējām zārkos, tikai katru trešo pilnmēnesi pāris dienu staigājām mežā, apēdām pa cilvēkam, uztaisījām pāris rituālus, un atkal atgriezāmies sapņu pasaulē un sastingumā.
Tad reiz karalis bija izgājis medībās, un viņa svīta kaut kā atrada mūsu pazemes mājas. Mēs gulējām nekustīgi zārkos, atradāmies kaut kur citās dimensijās, un viņi saprata, ka esam tie, kas nolaupa cilvēkus. Viņi mūs sadedzināja mūsu zārkos. Kad nākamajā pilnmēnesī mēs gribējām atgriezties, mums vairs nebija kur. Kļuvām par spokiem un spokojāmies visā mežā. Tas karalim nepatika. Viņš mūs nolādēja visu laiku palikt tikai ieslēgtiem mūsu alās. Tur mēs arī sēdējām vairākus gadus, jo viņam palīdzēja varena burve, kas mūs tā nobūra. Taču viņa beigās karali piekrāpa un izlaida pasaulē veselus ķekarus briesmīgu zombiju, kas draudēja pakļaut viņa valsti un gāzt viņu no troņa. Tad karalis vērsās pie mums, apsolot, ka noņems lāstu un darīs visu, ko vajag, lai tikai atdotu mums mūsu ķermeņus. Tam mums vajadzēja to cilvēku līdzdalību, kas bija mūs dedzinājuši.
Viņš mūs izlaida ārā, mēs kā spoki apslaktējām visus zombijus, liekot tiem sajukt prātā un nogalināt citam citu. Tad karalis lika dedzinātājiem piedalīties mūsu rituālā. Tā mēs varējām atdzimt no pelniem katrs savā zārkā.
Tomēr karalis mūs piekrāpa, nu, zināmā mērā, jo it kā jau viņš visus solījumus izpildīja. Viņš aizraka mūsu tuneli, atstājot pie mums pats savus cilvēkus. Tos mēs apēdām un mēģinājām izrakties ārā, bet viņam jau bija nākamā ragana, kas viņam kalpoja, un kas bija aizbūrusi izeju kā neuzrokamu.
Tad mums izdevās sameklēt katram savu dvēseles daļu citā dimensijā un pasaukt viņus palīgā. Tā bija patiesībā pirmā komunikācija starp laika līnijām un dimensijām, kura tiešām kaut ko izdarīja pasaulē, bet tas vēl bija maģijas laiks, un neviens, izņemot mūs, tā arī nesaprata tā nozīmīgumu. Mēs izbūrām vārtus uz to dimensiju, kur mājoja mūsu dvēseles daļas, kas arī bija seši cilvēki, kas turējās kopā. Tad vārti no viņu pasaules atkal atvērās, bet jau virs zemes. Mēs nevienu nesatikām, tikai runājām ar saviem līdziniekiem, kas bija pilnīgi citādi, kā mēs, es jutu, ka manējais ir vīrietis tajā pusē, bet reāli mēs tai pasaulei tikai izslīdējām cauri, neko no tās neredzot, tikai izjūtot, ka mums palīdz.
Tad mēs izlēmām, ka šķirsimies, jo visi kopā bijām vieglāks mērķis, mūs varēja sajust un atrast.
Es aizgāju dzīvot viena mežā no sākuma. Mēs tikāmies gara pasaulē uz pilnmēnesi, katru barošanās reizi. Tā nu es nodzīvoju pa mežiem līdz mūsdienām, kad nolēmu radikāli mainīt savu dzīvi - atteikties no vampīriskās nemirstības, kļūt atkal par cilvēku, un savu atlikušo dzīvi nodzīvot tieši 21.gs, kas man bija ļoti iepaticies.
Es iestājos darbā zārku darbnīcā un sāku gatavoties pārmaiņām. Šī daļa ir ļoti interesanta tāpēc, ka es jau kopš tiešām strādāju zārku darbnīcā, redzu sapņus, kur "kāda cita es" guļ mirusi zārkā kādā telpā, kuras patiesībā darbnīcā nav. Tagad, tikai pēc daudziem gadiem, šajā sapnī nāk izskaidrojums, kāpēc tieši tas tā ir. Es izveidoju tikai man piederošu telpu, kurā varēja iekļūt pa konkrētu sienu. Tur es izveidoju īpašu zārku un veicu savu rituālu. Es iegūlos zārkā, piesaistīju tam savu vampīrisko esamību, un tad izkāpu no tā, paņemot līdzi cilvēcīgo, šķirot sevī vampīru un cilvēku. Ķermenis zārkā uzreiz kļuva tikai par skeletu, novecojot un sairstot pīšļos visai miesai. To nu es tur atstāju, bet man bija vajadzīgs pēdējais asiņu upuris, lai nostiprinātu šo šķirtību uz mūžīgiem laikiem.
Es tam izmantoju visu savu priekšnieku un kolēģu asinis. Es visus sasaucu kopā, sakot, ka esmu atklājusi no īpašu, un ievedu slēptajā telpā, kāda tur fiziski, protams, nevarēja būt. Visi bija ļoti pārsteigti, ieraudzīja skeletu zārkā, sastājās tam apkārt un pētīja. Galvenā priekšniece pētīja divus sudraba gredzenus, kas bija saglabājušies skeletam uz rokas. Es uzliku roku uz skeleta rokas, un arī manus pirkstus rotāja tieši tādi paši divi gredzeni. Priekšniece nobālēja un saprata, ka tā esmu es, kas guļ zārkā, viņa iekliedzās, gribēja bēgt, bet es viņus visus ar nazi nogalināju, pārgriežot rīkles un iztecinot asinis uz skeleta. Tas atjaunojās, izveidojot manu tēlu veselu. Es tur tagad gulēju visā savā vampīriskajā godībā, kas bija pabarota uz mūžīgo miegu un necelsies augšā, lai prasītu ēst. Salocīju šo istabu un paņēmu līdzi, tad devos prom.
Ievācos dzīvoklī Vangažu ielā, lai nodzīvotu savu cilvēcisko dzīvi, kā jau visi 21.gs cilvēki. Tā gan nesanāca.
Mana otrā dzīve.
Tajā es biju... Velvet Goldmine pasaulē :D Jā, savas mīļākās filmas pasaulē. Un es biju mans mīļākais tēls - Kurts Vailds. Es gan labāk būtu bijusi Braiens Sleids, jo tad es varētu mīlēt un pielūgt Kurtu... bet vienalga labi. Tajā pasaulē vampīru iejaukšanās bija sacēlusi brēku un atdalījusi vēl vienu laika līniju, kurā Kurts un Braiens bija pasūtījuši savu menedžeri un Braiena sievu, un dzīvoja laimē un mīlestībā, kopā ar četriem saviem grupas biedriem. Izmaiņa bija tā, ka kopējais notikums - sajust savas dvēseles daļas citās laika līnijās bija ļoti vienojušas visu grupu. Viņi bija sākuši just nepārvaramu vēlmi apvienoties ar mūsu laika līnijas dvēselēm, jo šī satikšanās bija satricinājusi visu viņu pasauli, jo viņi bija cilvēki, ne vampīri - raganas, kam tas bija kaut kas daudz ikdienišķāks.
Trešā laika līnija - es biju puisis, kas iemīlējies meitenē, un tikko ieguvis atļauju dzīvot ar viņu kopā kopējā dzīvoklī ar viņas vecākiem, it kā uz pārbaudes laiku. Šī laika līnija bija radniecīga 21. gs pasaulei, bet paražas un dzīve tur tomēr bija citādi. Tajā valdīja matriarhāts un puisim bija vispirms jāpadzīvo ar izredzētās vecākiem, līdz viņi atzina, ka viņš ir tās cienīgs. Valdīja stingra monogāmija un laulība uz mūžu, vai pareizāk sakot - vīrietis nevarēja šķirties, bet sieviete varēja, ja bija kādi īpaši iemesli. Viņa varēja precēties vēlreiz, bet izmestais vīrietis kļuva par izstumto uz mūžu.
Tad nu mēs visi pārvācāmies uz lielāku dzīvokli - to pašu, kur vampīru laika līnijā dzīvoju es - bijušais vampīrs. Man nācās visai grūti iepatikties manas izredzētās vecākiem, bet pamazām man tas izdevās arvien labāk. Es sajutu, ka viņi ir man līdzīgi cilvēki, tāpat kā mana mīļotā un viņas jaunākais brālis un māsa, kas dzīvoja ar mums. Beidzot es izdzirdēju maģiskos vārdus, ka es esmu cienīgs viņu meitas, ka būs kāzas un tad mēs varam atkal pārvākties atsevišķi, lai veidotu jaunu ģimeni.
Kāzas nekad nenotika. Notika tas, ka Velvet Goldmine personāži viņu pasaulē saplūda ar vampīru kopas personāžiem, bet atkal juta, ka nav īsti pilnīgi. Saplūšana notika tā, ka viņi tikās atsevišķā mazā pasaulītē, kur pastāvēja tikai bijusī vampīru ala un mežs ap to. Mēs visi pēkšņi pamodāmies zārkos kā senajos laikos, un dzirdējām, kā no ārpuses mūs sauc balsis, kurām ir neiespējami pretoties. Mēs izgājām ārā, un tur bija seši mūsu dvēseles radinieki. Es skatījos uz Kurtu un jutu nebeidzamu mīlestību. Viņš bija kā gaisma, kas mani izsauca no tumšā zārka, un es sapratu, cik ļoti es vēlos būt viņš. Es biju vienīgā, kas bija pārvērtusies par cilvēku, pārējie vēl bija vampīri, bet mēs visi gribējām būt cilvēki, tāpēc izvēlējāmies palikt cilvēku ķermeņos. Es teorētiski būtu varējusi arī palikt šajā, bet Kurta ķermenis man likās daudz skaistāks. Viņš pienāca man klāt, apskāva, skatījās man acīs, un es jutu tādu mīlestības uzliesmojumu, kā nekad mūžā, ne sapņos, ne īstenībā. Viņš mani noskūpstīja un mēs skūpstījāmies līdz saplūdām vienā būtnē.
Es paskatījos uz Braijenu – savu mīļoto – kas tagad bija gan Braiens, gan Džesika – mana mīļotā no vampīru laikiem, un mēs metāmies viens otra apskāvienos. Mēs nebijām vienīgais pāris šajā savienībā, arī mūsu basists un bundzinieks bija pāris, bet taustiņnieks un ģitārists gan nē. Taču mēs visi ļoti mīlējām cits citu. Pavadījām laiku skūpstos un ekstāzē, apskāvienos un smieklos, līdz sapratām, ka mums stāv priekšā vēl viena izvēle. Kurā laika līnijā mēs dzīvosim? Tomēr izlemt nebija grūti. Izvēlējāmies 21. gs nevis 20. Beigas, jo visa grupa bija krituši nežēlastībā Braiena feikā skatuves šāviena dēļ. Taču tad pēkšņi sākās problēmas. Mēs nekādi vairs nespējām atrast pareizo vietu un laika līniju. Tā bija aizpeldējusi un mēs palikām mazā, norobežotā pasaulītē, kurā bija tikai alas un maza meža skupsniņa. Mēģinot iet tālāk, mēs atgriezāmies no otras puses, kā atrodoties uz mazas, mazas planētiņas. Panikā nekritām, bet mēģinājām risināt problēmu, un mums izdevās sataustīt kādas laika līnijas, kas bija līdzīga vajadzīgajai, trešo mūsu komplektu. Izmantojot dzīvokli kā enkuru, mēs paķērām no tās līnijas, kur viņi dzīvoja, visus sešus, un ieslīdējām vajadzīgajā, kas bija 21. Gs, kur biju sākusi es kā vampīrs, un kas ļoti līdzīga mūsu pasaulei.
Viņi bija pārbijušies, kad pēkšņi viņu dzīvoklis izmainījās un tajā parādījās seši svešinieki, bet sevi nav iespējams nesajust, mēs uzreiz atradām katrs sevi. Es – Kurts – uzreiz apskāvu savu daļu – puisi, kas taisījās precēties, Braiens – viņa līgavu, un mēs atkal savienojāmies tādā pašā gaismas ekstāzē kā iepriekš. Otrs pārītis saplūda ar meitenes māti un tēvu, un pārējie divi – ar viņas brāli un māsu. Tagad mēs bijām ļoti pilnīgas būtnes, Velvet Goldmine filmas ķermeņos, tātad, būtībā, “mūsu pasaules aktieru pirms 17 gadiem” ķermeņos. Es biju Evana Magregora ķermenī, mans mīļotais – Džonatana Rīza Meijera ķermenī, kādi tie bija 1998. Gadā. Tajā pasaulē tā visa bija īstenība – mūsu pasaulē tikai filma.
Taču tādu notikumu vairs nevarēja paturēt noslēpumā. Mēs visi metāmies vispirms kopējā prieka orģijā, jo sajūta, esot pilnīgākiem, esot vairāk kopā ar sevi, un kopā ar savu garīgo ģimeni, bija ekstātiska. Pēc tam nofilmējām video, kurā pastāstījām, kas noticis. No sākuma to uztvēra kā joku, bet mums izdevās to pasniegt uzreiz pietiekami plaši, un mums noticēja. Es satikos ar šīs pasaules Evanu Magregoru, no kura man bija tikai izskats, jo mēs nebijām viena dvēsele, pārējie satikās ar saviem līdziniekiem, mēs kļuvām par visai lielām zvaigznēm un, protams, nodibinājām atkal šeit rokgrupu. Tajā dziedājām par laika līnijām, vampīriem, raganām, tikai viens noslēpums bija un palika – mans ķermenis, mans vecā izskata vampīriskais ķermenis portatīvā istabiņā.
Tad es atkal biju reportieris, kas visu šo piefiksēja, uzrakstīja rakstu “pirms 10 gadiem mēs iegājām laika līniju pasaulē” vai kaut kā citādāk. Pēc tam es to atnesu sev – Kurtam, kas to izlasīja un akceptēja, un tad es laimīgs to publicēju.
Tas viss izklausās pēc tīnes murgiem, bet cik tas viss bija īsts un patiess. Katra sajūta, nianse... gulēšana zārkā un lidinašanās dimensijās, būšana spokam, vampīra būtības atdalīšana, saplūšana ar saviem es... tas viss bija dzīvs, īsts, īstāks kā realitāte.