Mēs abas gulšņājām spīdošā, rozā ūdensrozē, virs galvas bija miljoniem zvaigžņu un ap ūdensrozi rotaļājās haizivis. Tad mēs peldējāmies, es pārvērtos par haizivi un smiedamās haizivs balsī kodu viņas burvīgajās pēdās, kamēr viņa smiedamās mēģināja tēlot paniku. Pēc tam mēs atkal ieritinājāmies maigi dzeltenajā un putekšņainajā ūdensrozes vidiņā, es pamāju ar roku un ūdensroze aizvērās, atstājot mūs tikai maigi sārtā savu lapiņu gaismā kā Lielās Mātes klēpī.