Man tiešām gribētos psihoterapeitu, jo nu vienreiz es esmu tik pamatīgi iesprūdusi, ka nesaprotu, ko darīt. Man ir manas problēmas, pie kurām es esmu pieradusi, es tās daudz maz saprotu, es zinu, kā var vismaz mēģināt tikt ar tām galā. Depresija ir depresija, par to ir literatūra, ir zāles, ir iestrādātas tehnikas, ir kaut kādi izskaidrojumi. Taču šobrīd es esmu uzkārusies uz nepierastas problēmas, kas man ļoti traucē dzīvot.
Man, kopš esmu pieaugusi, ir vienmēr bijis ļoti grūti sevi saskatīt kaut kādā tālākā nākotnē. Tā robeža varētu būt 3-5 gadi. Divi gadi noteikti. Es spēju iedomāties, ka esmu pēc diviem gadiem. Es spēju plānot savu nākotni vismaz līdz divus gadus uz priekšu, parasti arī vairāk. Es iestājos studēt, īsti neredzēdama, ka es pabeigšu, kas bija tiesa, bet es spēju domāt, ka pastudēšu kādu laiku un apmēram stādīties priekšā, ko es darīšu, kad beigšu studēt, vienalga, vai pabeigšu vai nē. Taču man ir grūti bijis sevi iedomāties tālāk. Es vienkārši sevi neredzu un viss, es nespēju pateikt, ka pēc desmit gadiem es varētu būt tāda vai šitāda vai ka pēc pieciem gadiem es plānoju darīt to un to. Tā ir tāda iekšējas neiespējamības sajūta, kas manas domas padara tukšas un plakanas, un es vienkārši nespēju neko plānot vai pat sevi tur iedomāties.
Un, ak šausmas, šī sajūta ir sarukusi līdz vienai dienai. Kad es no rīta pamostos, es spēju iedomāties, ka man būs visa diena līdz vakaram un arī nakts. Kad es eju gulēt, es sāku nojaust, ka man būs rītdiena. Bet ne vairāk. Jā, es esmu tehniski plānojusi uz priekšu ilgāk, bet tas ir bijis kā projekts uz 2115. nevis 2015. gadu. Kaut kas tāds, ko es izplānot varu, ja vajag, bet ko es nekādā gadījumā nepiedzīvošu un kas mani personīgi neskar.
Es nespēju domāt, ko es gribu, ja tas nav šodien. Es visai labi saprotu, ka šodien es vēlos ēst ērkšķogas, bet es burtiski nedomāju, ka arī rīt es tās ēdīšu. Rītdienas nav. Tā parādās tikai, ejot gulēt, un arī visai neskaidri. Pa īstam tā ir tikai no rīta, kad jau ir šodiena.
Es esmu 90% procesa nevis mērķa cilvēks, bet tie 10% mērķa tomēr ir mazi, bet ļoti svarīgi procenti, kas mani tomēr bīda uz priekšu, liek kaut ko gaidīt, cerēt, ieplānot, bet man vairs nav. Man ir viena diena un es pavisam, kā lai pasaka, cik tas ir reāli - fiziski nespēju iedomāties, ka man ir vairāk. Ka man var būt vairāk. Ka man visticamāk būs vairāk kā viena diena. Protams, ka mēs nekad nezinām, vienu dienu mana pārliecība, ka man ir viena diena, izrādīsies nepatiesa, protams... bet cilvēkam tomēr vajag kaut kādu cerību, izredzes uz ilgāku laiku kā viena diena. Vismaz man vajag, bet es to esmu pazaudējusi.
Man vairs nav rītdienas. Es neticu, ka tā pienāks.
Kā lai tiek galā ar tādu situāciju? Es it kā runāju par nākotni, bet tā ir kā pasaka, kā leģenda par rītdienu, man ir sajūta, ka visi "tic" rītdienai, tāpat kā ticīgie tic pastardienai. Neviens īsti nevar zināt, vai dzīvs to sagaidīs, jo lielākā daļa cilvēku nav sagaidījuši, bet viņi tomēr nebeidz ticēt, ka pastardiena var pienākt kuru katru dienu. Taču kurš gan reāli ar to rēķinās, ka ja nu rīt ir pastardiena? Tikai dziļi slimi cilvēki.
Es esmu kļuvusi par dziļi slimu cilvēku, kam katra nākamā diena visticamāk ir pastardiena, bet nu jā, it kā jau var arī nedaudz ticēt, ka būs tā mītiskā "rītdiena" par kuru visi tā klusiņām runā, ar bijību, ka ja nu tiešām pienāk... it kā jau mums vajadzētu būt gataviem, bet mēs īsti neticam, ka tiešām tā pienāks.
Es tā varu dzīvot kādu laiku, bet man ir tomēr jābūt dzīvē kādiem plāniem, mērķiem... es negribu peldēt bezlaicībā kā tie cilvēki, kas iet pa ielu plati smaidīdami un ar sevi runādami, un uz ko visi noskatās ar nožēlu. Kāds man saka - nākammēnes, nākamnedēļ, nākamgad... bet es nespēju to iedomāties. Es varu pasmaidīt un nodomāt "ak, tas ir ticīgais, viņš tic rītdienai... nu labi, labi, es ar varu pamāt ar galvu un parunāt līdzi, lai jau viņam tiek". Es pat varu grimt fantastiskās vīzijās par to, kas varētu notikt pēc nedēļas, tāpat kā es varu grimt vīzijās, kāds būs 2115. gads vai kādu es to gribētu, un kādu es iedomājos vai kādu es gribētu redzēt cilvēku dzīvi uz Marsa, kad tas būs kolonizēts un ar elpojamu atmosfēru.
Es tik tiešām nesaprotu, kā lai es tieku galā ar šo problēmu. Tā mani ir iedzinusi strupceļā. Es nespēju nopietni pieķerties kaut kam garākam, jo man ir pilnīga apziņa, ka es to nepabeigšu, tāpēc pat iesākt nav vērts. Ir vērts darīt kaut ko, ko var pabeigt vienā dienā, vai kas neprasa obligātu pabeigšanu. Piemēram, visu dienu sēdēt un lasīt, un neko citu nedarīt. Noskatīties filmu. Jo nu un tad, ja es neizlasīšu visu grāmatu, tāpat bija forši. Bet iesākt adīt džemperi es nevēlos, jo ir stulbi, ka pienāk jau gaidāmā pastardiena un kāda tad jēga no pusadīta džempera?
Es nespēju atbrīvoties no šīs sajūtas. Tā ir reālāka par reālu un tik ļoti traucē man dzīvot normāli tālāk.
Es nesaprotu, tur tiešām kaut kas nomira?