tethys_

Hmm, grūti saprast, kur tieši ir problēma. Proti, dzīvot katru dienu kā pēdējo, ja to var atļauties, nav nekādu ilgtermiņa saistību utt. - pats par sevi jau neizklausās tik slikti. Tas, kas tev sagādā ciešanas ir kaut kāds motivācijas vai intereses trūkums? Nespēja, pati par sevi, nodoties ilggadējiem projektiem vai lēmumiem (kā iegūt grādu) jau arī nav nekas slikts, jo, kazi', varbūt vienkārši nebija priekš tevis.
Tātad nevar saprast - Tu sevi moci par to, ka nevari noturēt interesi par lietām, kuras Tev īsteni arī patīk vai par to, ka neesi droša, ka vispār kaut kas interesē tik ļoti, ka tam varētu veltīt ilgu laiku (intereses trūkums). Pirmo varētu reducēt uz gribasspēku, savukārt otro uz vispārēju tādu kā neienteresētību lietās.
Par to rītdienas cepienu - nezinu, nevarētu teikt, ka varu to nosimulēt, bet izklausās vienkārši pēc poētiska emociju apraksta, kam droši vien vienkārši ir sakars ar to, kāda persona Tu esi. Kā tver pasauli, notikumus un tā. Tā var uz to, protams, palūkoties, bet ne tajā aprakstā ir sāls, bet gan tajā, kas neliek mieru. T.i., grūtsirdīgos brīžos vai periodos, kad uzraksti uz papīra, kā jūties, lietojot tos salīdzinājumus, kādi nāk [rūpju pārņemtajā] prātā, un pēc tam distancēties no tā, pārlasīt un šausmināties, kurš gan tā raksta - tas nav tā vērts. Sanāk baigi cikliski (šis par "esmu kļuvusi par slimu cilvēku utt.)
^iepriekšminētais tā, no mana subjektīvā kakta.