tethys_

Veids, kādā Anna Raisa apraksta vampīrus, sevišķi Mariusu, ir tik līdzīgs, kā es tveru dzīvi, ka tas liek manai sirdij pludināt asinis pāri manām malām. Tieši tas arī ir tas. Es spēju mīlēt un dievināt tik daudz ko un tik daudzus tādā intensitātē, it kā man būtu tūkstošiem gadu bijis mācīties to.
Es esmu no tiem, kas izjūt mūziku, mākslu, literatūru tik spēcīgi, ka aiz pāri plūstošām emocijām varu noģībt.
Es mīlu tik spēcīgi, ka dažkārt tas sāp un plēš mani uz pusēm, un es pati nesaprotu, kā tas īsti tā ir.
Man ir tik grūti kādam kaut ko dāvināt vai pateikt labu vārdu, jo tas, ko es tiešām gribētu, būtu pārklāt mīļā cilvēka seju ar skūpstiem, poētiski aprakstot viņa dvēseles skaistumu, ļaut vaļu asarām apskaujot viņu un piespiest galvu pie viņa krūtīm. Es gribētu noklāt savu draudzeņu ceļu ar rožlapiņām un sacerēt dziesmas par draugiem. Es gribētu aizvest savus mīļotos un mīļotās pie ezera, pārklāt ūdeni ar ziediem un skatīties, kā viņi peld caur tiem, zinot, ka neviens no tiem nav skaistāks par mīļoto būtni.
Es vēlētos naktī sēdēt smaržīgā pļavā un vērties zvaigžņu atspīdumā viņu acīs.
Es esmu ārprātīga, es zinu, vai arī es piederu citam laikmetam, bet es esmu vampīrs, kas dzīvo no dabas, mūzikas un mīlestības, to visu izjūtot tādā intensitātē, kas nav no šīs pasaules.
Nav no šīs pasaules un nebūs.