Šodien es sevī esmu iecīnījusi divas rupjmaizes šķēles un trīs glāzes veselības dzēriena, ko iedomājos nopirkt, jo dzeramais iet iekšā normāli un satur kaut kādas kalorijas.
Nogulēju kopumā 12h, kā parasti pēdējā laikā. 9 nakts laikā un trīs diendusiņā.
Toties es labi izstaigājos pa mežu, pastrādāju, spēju uzkāpt pa trepēm, kaut ļoti lēni.
Tad jau redzēs, kas no tā visa būs. Vismaz pašnāvību man vairs taisīt negribas. Esmu tam stipri par miegainu. Tiesa, man ir briesmīgs zāļu arsenāls, kuram uzdzerot alkoholu es gandrīz droši būtu beigta. Kā nekā, viss dzīvē var noderēt.
Ģimenes ārste man nedeva stipras zāles, miega zāles izsniedza tikai neletālās devās. Nekauņa tāda. Šī psihiatre mani nepazīst. Cik jauki. Man ir apmēram 140 ļoti spēcīgu tablešu.
Bet, kā jau teicu, esmu tam par miegainu. Nav pamata satraukumam. Bet vienmēr patīkami, ja ir gredzenā paslēpts ciānkālijs ļauniem brīžiem. Patīkama miera sajūta. Es domāju, ka noslīkt esot jau gandrīz aizmigušai un komainai ir vieglāk.
Kā nekā - man ir jāslīkst, vienkārši noindēties es nevaru, apsolīju vienai daiļai najādai.
Bet viduklis jūtas slaidāks. Galva tāda viegla un gaisīga, varētu aizlidot mākoņos.
Jā, es esmu traka. Oficiāli. Sev oficiāli.
Šis ir miera laiks, kad veltu laiku tam, lai veseļotos. Gandrīz nekā nedaru, nevienu nesatieku. Bet nāks sprādziens. Mani nevar iebāzt šaurā iespēju krātiņā un nodārzeņot.
Mans pašlepnums un iedomība ir atgriezušies. Tātad es dzīvošu.
Es esmu brīnums.