Ak, es vairs neraudu (atskaitot to asaru tecēšanu), neesmu bezmiegā, nemurgoju, nedomāju drūmas domas, neuztraucos par niekiem un patiesībā arī ne par nopietnām lietām.
Cirtu ar asu trejzaru kapli zemē, un tur sāk kaut kas kārpīties. Likās - zemesvēzis. Ko es? Ņemu rokās, lai apskatītos, vai neesmu savainojusi. Izrādās krupis. Rūpīgi appētīju, vai nav kas nodarīts, krupim paveicies, biju viņu tikai izrakusi, ne uzdūrusi uz iesma. Pārliku pār sētu neitrālā teritorijā. Ko īstā es būtu darījusi - šausmās pielēkusi kājās, bļāvusi, tad saņēmusies apskatīties, vai neesmu ko nodarījusi dzīvnieciņam, bet pa to laiku droši vien vairs no satraukuma nespētu nostāvēt kājās. Pa galvu maltos domas - ja nu krupis ir nāvīgi savainots, kā es viņu nogalināšu? Ja nu viņš izrādīsies nav bijis nāvīgi savainots un būtu izdzīvojis? Ko es darīšu, ja būšu nocirtusi tam kāju? Kā es vispār dzīvošu tālāk?
Nē, es esmu kļuvusi par pilnīgi citu cilvēku. Normālāku. Ja tikai varētu aizvākt tās blaknes, viss būtu daudz labāk. Es rīkojos loģiski, saprātīgi un normāli, jo no satraukuma taču patiešām nav jēgas. Jēga ir vienīgi no bailēm un arī tikai retos gadījumos mūsdienu situācijā.
*
Bet tagad nāk visšausmīgākā blakne - man šausmīgi patīk tas cukuriņš, kas uzvarēja Eirovīzijā. Tas nu reiz ir vienkārši briesmīgi. Vai es kļūstu nevis līdzsvarotāka, bet tieši "normālāka"? Nu, normām atbilstošāka? Popsīga? Caca? Vai man sāks gribēties dārgas šmotkas un toiterjeru?
Bet tas dziedātājs mani padara traku. Viņš izskatās pēc seksa.
Ak jā, tās blaknes man nav, TIK stipras zāles vēl nav izgudrotas, lai man negribētos mesties virsū katram un katrai, kas iepatīkas :P