Tāpat ir skumji, ka bieži vien cilvēki nepieņem manu pozīciju - izbeigt visu, pirms vēl ir kļuvis slikti un parādās naids. Es parasti atkāpjos jau pirms tā notiek, lai saglabātu labas atmiņas, nevis velku līdz pēdējam, kamēr jau sāk nelabi palikt no otra sejas uzlūkošanas, bet bieži cilvēki nevēlas piekāpties. Viņi cīnās līdz pēdējam, lai tikai viss būtu pareizi, un šķiršanās būtu ar naidu un negācijām.
Un pienāk tas brīdis, kad saprotu - nekas vairs no tā labā nav palicis. Ir tikai nicinājums un nožēla iepriekšējās mīlestības vietā. Kā jau tam "pareizi" būtu jābūt.