Ļoti, ļoti ceru uz lielāku devu miera, mazāku devu "tu tikai nevienam nesaki" un "nesaki, ka es tev pateicu", un "kaut kā stulbi sanāk, bet". Un vispār kaut kādiem mežģiem. Tas nav manā stilā. Es gribu dzīvot savā stilā. Ar āmuru pa pieri, viss vienkārši.
Mans pārgurums no mežģiem jau ir pārtapis ilgstošā slimībā. Esmu izmežģījusi savas jūtas un domas, pat ķermenis ir izmežģīts.
Miers, nu lūdzu, miers... daudz, daudz miera...