Nez kāpēc visi apkārt uzskata, ka man ir šausmīgi daudz draugu. Jā, it kā ir, tikai tad, kad man vajag parunāties, kad vajag kādu blakus, kad liekas, ka iekšas izgriezīsies uz āru (un kad tā pat nav vienkārši depresija, bet ir reāli iemesli iekšu griešanai), tad parasti neviena nav.
Laikam jau taisnība vien būs. Es rīkoju pasākumus, parasti piedāvāju vietu tiem, ņemos, lai visai kompānijai būtu kaut kas, kā kopā turēties, un tas ir jauki, bet laikam es pati kā personība tiešām visiem izraisu spontānu nier... nē, zemūdens akmeņu rašanos.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}