Tiešām liela, nepatīkama vilšanās, kad cilvēki atkal tura sevī negācijas, bet smaida, man acīs skatīdamies. Es nespēju un nespēju pierast, ka visiem ir iekšā visādi neizteikti zemūdens akmeņi, jo pati tādas lietas atklāju. Nepinos ar tiem, ko slepenībā nicinu, neeju satikties tikai tāpēc, ka mani aicina, lai gan patiesībā nevēlos. Ja kādu neuztveru par draugu, tā arī pasaku. Ja gribu braukt ciemos - saku jā, ja negribu - saku nē.
Atkal un atkal jāsaskaras ar tādiem cilvēkiem, kas tura sevī negācijas, naidu, slēptus nodomus, bet izliekas balti un pūkaini, vai vismaz puspelēki. Kā pretīgi, indīgi tārpi ieperinās tavā dzīvē, patiesībā lolojot naidu, greizsirdību, nicinājumu.
Es gandrīz katru dienu domāju, lai būtu pateikusi visu svarīgāko saviem tuvākajiem, nokārtojusi visas lietas, arī visiem maitasgabaliem pateikusi, ka viņi ir maitasgabali, jo man var arī nepienākt rītdiena.
Kaut kā nespēju vēl arvien pierast, ka cilvēki var būt tik melīgi, neīsti, tēloti.
Kā mazam bērnam gribas jautāt - kāpēc? Kāpēc nevar teikt visu tā kā ir?
Un vēl tas smagais aizvainojums par to, ka mani visu laiku turēja aizdomās par tādu rīcību, tagad pierādās, ka vēl daudz vairāk, kā man likās. Visu laiku kaut kas ir meklēts, lai pierādītu savas slimās teorijas, visu laiku nav man ticēts, meklēti kādi zemūdens akmeņi. Man nav ticēts, lai gan es esmu teikusi "patiesību, tikai patiesību un neko citu kā tikai patiesību".
Ja es gribēju cilvēku redzēt, es viņu aicināju, bet viņam redz visu laiku jādomā, ka man ir kaut kādi slimi, iedomāti iemesli viņu aicināt, nevis tas, ka tiešām gribu redzēt. Es varēju 101 veidā parādīt, ka mīlu, bet tam nevar ticēt. Visu laiku varu mēģināt izturēties jauki, bet tāpēc, ka man nav 100% uzmanība viņa virzienā, kādu parasti velta tikai tikko staigāt iemācījušamies bērnam, viņam ir jādomā, ka viņš ir lieks, ka viņu nevajag un jāperina pilnīgi nereālas teorijas.
Kas ir ar tiem cilvēkiem man apkārt, ka jūtos kā trako mājā, kur visi kaut ko iedomājas un izperina šausmu iedomas par mani, kad es tiešām vienmēr pasaku kā man ir? Man jau liekas, ka es te bipolāra un slima, bet tās cilvēku teorijas par mani un to, ko es patiesībā daru un domāju, jau pārsniedz jebkādas saprāta robežas! Un tieši par mani, kas vispār ir cilvēks, kam var pajautāt un saņemt loģisku, pamatotu un ļoti konkrētu, skaidru atbildi, kas tiešām atbildēs uz jautājumu. Es teikšu kā ir, arī tad, ja tas nebūs ērti, arī tad, ja man negribēsies, arī tad, ja man būs juceklis galvā - tad es pateikšu, ka ir juceklis galvā, lūdzu, pagaidi pāris dienas, tas pāries un es atbildēšu.
Nāk prātā visi iespējamie sliktie vārdi, kā apzīmēt šo pretīgo sakritību pēdējā laikā manā dzīvē. Un ne tikai plānprātīgas manu vīriešu sievietes, bet arī cilvēki, no kuriem to negaidīju.
Jau kuro reizi es naivi ticu, ka viss ir skaisti, bet izrādās, ka ir bijis slikti, ka vispār viss ir citādāk, nekā man saka.
Pretīgi, pretīgi, pretīgi.
Tāda sajūta, ka kaut kas palicis iekšā no tā visa, ielīdis zem ādas, ieperinājies un izveidojis strutu perēkļus, ko nav iespējams tik vienkārši izspiest.
Man vēl ilgi vajadzēs attīrīties un dziedēt savas rētas pēc tam.