tethys_

Jā, protams, ka depresīviem cilvēkiem būtu labāk, ja kāds būtu blakus, bet tas taču nav iespējams. Tā ir, ka daudzi it kā gatavi būt blakus, bet patiesībā tas vienkārši praksē nedarbojas. Cilvēki nav apmācīti, kā palīdzēt, neviens nezina, kā būtu jādara, un paši depresīvie nezina, ko grib.
Tā ir pilnīgi cita pasaule, kurā nedarbojas parastie likumi. Depresīvs cilvēks var uzvesties jocīgi, dīvaini, neloģiski, var runāt lietas, ko nav iespējams saprast, un visu laiku viņu ir vēlme pabakstīt, lai viņš vienkārši beidz. Jāatzīst - no jebkura cilvēka viedokļa, kas nezina, kā tas ir, kad sāp dzīvot, pat tad, ja viss dzīvē ir kārtībā un pat labi, depresīvais vienkārši dara nepareizi, jūtas nepareizi un ir nepareizs, un viņu vajag pabikstīt, pat iesist pa ģīmi, lai taču vienkārši beidz tā darīt. Nu esi taču normāls!!!
Jā, gibētos, bet tas nav iespējams.
Kā lai normāli cilvēkam pasaka - es tikko sarijos tabletes un laimīgi izvēmu, man ir ļoti slikti. Es negribēju mirt, bet es nespēju tā dzīvot, jo man vienkārši pārāk sāp, kā ar vēzi vai ko tādu slimam cilvēkam. Sāp tik neizturami, ka vienkārši vienā konkrētā brīdī vairs nevar izturēt, lai gan citādi dzīve būtu laba, viss būtu labi, jā, es zinu, ka mani mīl, es zinu, ka man viss ir, bet man sāp un es vairs nevaru.
Kaut kā tā pašnāvnieciskā ākstīšanās palīdz. Iegriezt sev, pakarāties kaut kur lielā augstumā, pastāvēt uz tilta, kaut ko iedzert, pat nevis, lai nomirtu, bet lai nedaudz nolaistu tvaiku, jo liekas, ka pašnāvība ir vienīgā izeja, vienīgais normālais risinājums, un paiet kaut vai solīti pretim tam risinājumam, tas jau nedaudz palīdz.
Izklausās taču galīgi muļķīgi. Bieži raksta - pastāsti kādam tuvam cilvēkam! Bet kā vispār var kaut ko tādu stāstīt? Nopietni? Ko tas cilvēks darīs?
Protams, ka pirmo reizi būs šokā, otro kaut kā neveikli mēģinās atbalstīt, bet trešo reizi sāks izvairīties, mulst, vienkārši negribēt, lai tā ir, noliegt, vienkārši nepieņemt. Būtībā - atraidīt.
Depresiju taču vienkārši nav iespējams pieņemt. Kurš ir gatavs sēdēt ar cilvēku, kas histēriski raud stundu, tad divas stundas blenž vienā punktā, tad piecas minūtes uztur normālu sarunu, tad iegriež sev un izsmērē asinis pa seju, tad tāds asiņains nedaudz nomierinās un tāds pats asiņains ir spējīgs uzturēt sarunu veselu pusstundu, pēc tam stundu raudot vārtās pa grīdu, sitot dūres pret to, tad mēģina aiziet gulēt, bet neaizmieg, ilgi karājas pār palodzi, palasa grāmatu, vēlreiz mēģina aiziet gulēt, nevar, sāk atkal raudāt un tā tikai uz riņķi uz riņķi?
Tas nav iespējams, tas ir jānoliedz, un slimais cilvēks to zina, ka tas ir jānoliedz, tāpēc mēģina simulēt cik spēka, ka tā nemaz nav, bet tā ir un ir, un ir, un noliegums to nemaina.
Būt kopā ar kādu, nemitīgi tēlojot, ir nereāli grūti, tas ir grūtāk, lai gan dažreiz patīkamāk kā būt vienatnē. Esot ar kādu kopā ir patīkamāk, ja drīkst nebūt tāds, kādu sabiedrība pieprasa - ar dežūrsmaidu uz lūpām un pozitīvu attieksmi pret dzīvi.
Bet to, kad depresīvs cilvēks ir patiess, neviens nevar panest. Nu nevar, nav ko izlikties. Tādu cilvēku nav iespējams paciest.
Mēs nonākam kaut kādā bezizejā. Visi saka, ka vajag atbalstīt un palīdzēt, bet to jau nav iespējams izdarīt, tas tā ir tikai pareizās grāmatiņās un interneta padomiņos.
Depresīvais cilvēks saskaras ar dusmām, kad ir patiess un stāsta par pašnāvības domām un mēģinājumiem, un ākstībām ar to, viņu nosoda un tā ir dabīga reakcija. Tas ir pilnīgi normāli un to ir jāatzīst. Ir normāli nosodīt un nesaprast tādu cilvēku, jo tā mēs esam iekārtoti.
*
Nākas saprast, ka vienkārši esi tāda, kāda tu nedrīksti būt un kādai tev nav izredžu normāli dzīvot un ar kādu saskarties.