Man šobrīd nebesī ārā divi cilvēki (vismaz ne visu laiku). Visi pārējie man besī ārā. Ļoti. Tā nav viņu vaina, tā ir mana vaina, ka es nemāku apbrīnot reālus cilvēkus. Mīlēt es māku, bet es nemāku apbrīnot. Es ne uz vienu neskatos uz augšu. Nav tāda man pazīstama cilvēka, kuru es vērtētu tik augstu, lai tiešām apbrīnotu, gribētu līdzināties, uzskatītu par augstāku tādā veidā, lai apsēstos viņa troņa priekšā un apskautu ceļgalus. Es apkārt redzu, ka cilvēki dievina savus mīļotos, savus vecākus vai vecvecākus, citas paraugpersonas, grib viņiem līdzināties, bet es dievinu tikai sevi. Un mīlu citus. Daudz, daudz mīlu, bet man pēkšņi pietrūka šīs apbrīnas sajūtas, lasot grāmatu, kur tādas cilvēkiem ir. Nav neviena tāda manā dzīvē, tāpēc šobrīd mani visi kaitina. Jo es gribētu izjust, kā tas ir, kad kāds ir tik vērtīgs, augstāks, pilnīgāks, ka gribi kļūt par viņa sekotāju un mācekli.

Kaut pa mazam brīdim, kaut pa pāris salasītām sekundēm, bet mana dzīve tomēr šad tad pārsteidz mani pašu ar savu spožumu. Un dažreiz es esmu uz skatuves skaistā tērpā un cilvēki uzgavilē. Par ko? Es patiesībā nekad neesmu sapratusi, bet tas notiek. Pa sīkumam, pa sekundei, bet notiek. Kas tas ir ar mani? Es nezinu, es mirdzu. Un es neklausīšos nevienā, kas man teiks, ka nākamā reize nepienāks vai ka pāris sekundes nav to vērtas. Elle gadiem ir vērta pāris spožu mirkļu, un es labāk esmu tur nekā vārtos siltos dubļos visu mūžu.