Aizdomājos, cik ļoti mums ir mainījusies personīgā telpa. Tagad pat zvanīt pēkšņi pa telefonu jau skaitās nepieklājīgi. Jāsūta teksts - vai var zvanīt. Senāk cilvēki varēja ievelties pie otra ciemos jebkurā laikā, kas bija pieņemams. Bija katrā vietā sadalītas stundas - kad ejam pie draugiem un ģimenes, kad ir par agru, kad par vēlu. Neviens nemētājās pliks vai nesataisījies pa mājām, izņemot no rīta un naktī. Rītam bija rītakleitas, ērti apģērbi, kas bija arī skaisti, bet kādos pieņēma tikai tuviniekus. Tas bija laiks, kad apkārt rosījās visa saime un bija pieņemams ciemoties guļamistabā. Vēlāk notika pārģērbšanās un "došanās lejā". Tad bija laiks, kad varēja ierasties arī attālāki ciemiņi. Pēc tam pienāca laiks, kad ierasties bija nepieklājīgi, kad visi atradās savās guļamistabās un gatavojās miegam vai jau gulēja.
Personīgā telpa pastāvēja tikai naktī. Tikai tad varēja atrasties kails savā istabā vai nepietiekami sapucējies staigāt apkārt. Visur bija ģimenes locekļi un citi cilvēki, kalpotāji bagātās ģimenēs, visādi saimes locekļi un ciemiņi. Vienmēr bija jābūt kārtībai, jo jebkurā brīdī tev varēja kāds uzkrist uz galvas. Vienmēr bija jābūt ar frizūru, labās drēbēs, kārtīgā izskatā. Nevarēja tā vienkārši pidžamā mētāties kaut kur un kasīt pēcpusi. Kāds to varēja redzēt. Tas tā bija gan zemnieku, gan bāgātnieku ģimenēs, katram savās izpausmēs.
Tagad mums viss ir personīgs. Mājās ciemiņus vispār reti aicina. Neko vairs īsti nesvin, bet, ja tomēr dara, tad īrētās vietās. Nav vairs lielās halles un viesistabas, un daudzās guļamistabas. Senāk katram vajadzēja spēt izmitināt viesus. Tāpēc arī milzīgie dzīvokļi un mājas. Šobrīd cilvēki brīnās par to visu - vai tad ģimenei vajadzēja tik daudz vietas? Jā, vajadzēja, pat ja nebija daudz kalpu. Visa dzīve notika mājās, nebija tādu īrētu pasākumu telpu un palikšanas viesnīcās. Tev vajadzēja nodrošināt gan vietu dejām, gan galdus un krēslus, gan kur izguldīt visus.
Tagad mēs mētājamies puspliki, neķemmētiem matiem, tukšu krūzīšu ielenkumā, un pat zvans ir traucēklis mūsu ierastajā dzīvītē.
Cik ļoti daudz kas ir mainījies. Šī nav morāle, šis nav ziņojums, ka senāk bija labāk. Vienkārši pārdomas par to, cik daudz kas ir mainījies arī tādās jomās, par ko ne vienmēr iedomājamies. Tagad mums bieži nav, kur iedot trīs ciemiņiem apsēsties, bet senāk būtu katram sava guļamistaba. Protams, ja tu piederēji pie elites. Tagad vairumam ir tekošs ūdens, un senāk tā nebija nevienam, bet bija vienmēr sataisīta frizūra.
Ļoti interesanti par to tā domāt.

Šodien pateicu, ka vairāk nevēlos kontaktēties, vissenākajam draugam, kas man ir. Nav žēl, nu nemaz. Kur problēma? Kopš viņam ir jauna sieviete, nu jau ir vairāki gadi, viņš nav no tās atdalāms, un šī sieviete ir gluži neizturama, lai kā es neesmu centusies pie viņas pierast. Viņi ir kā siāmas dvīņi, bet manā kompānijā šī čiksene ne ar vienu nerunā, tikai sēž, savilkusi riebuma pilnu seju. Tad nu draugs gar viņu tur trinās, lai nabadzītei nav "vienai" garlaicīgi. Būtībā viņš tur sēž un sarunājas ar savu sievieti, ar kuru dzīvo kopā, un ar kuru varētu ņemties visu laiku. Viņa tikmēr garlaikoti noskata visu tā, it kā absolūti riebtos te atrasties. Kad esmu bijusi ciemos pie viņiem, arī tad iesaistīt viņu sarunā nav iespējams, jo viņa izliekas, it kā ciemiņu nemaz tur nebūtu, sevišķi jau nu manis. Kopš viņi ir kopā, sociālajos tīklos ir viena plūsma ar to, kā tiek demonstrēts, cik viņi ir laimīgi un iemīlējušies. Drauga laika joslā nav pilnīgi nekā cita, kā tikai viņas pilnīgi vienādās, narcisistiskās bildes. Liekas, ka viņam nav pilnīgi nekā dzīvē bez šīs čiksas. Pat tad, kad viņš ir starp citiem cilvēkiem, uzmanība ir tikai viņai.
Tas vēl būtu, starp citu, pārdzīvojams, ja ne viņas acīmredzamais nicinājums pret visu, kas ar mani (un droši vien visiem citiem) saistītais. Ok, sēdi, nerunā, bet to drausmīgās augstprātības izteiksmi jau nu gan varēja vismaz laiku pa laikam novākt. Pēdējais piliens bija tas, ka man tika tiešā tekstā jautāts no cilvēka, kas viņu redzēja pirmo vai otro reizi - kāpēc tu viņus aicini vispār, ja viņi tikai sēž un runā viens ar otru? Un tad vēl nāca tas, ka man tiekot veltīti pilnīgas indes pilni skatieni, kad es neskatos. Tam es ticu. Jebkas, kas nav šīs maniakālās čiksas kontrolē, kas ir ārpus kūniņas, kur viņa to vīrieti ir ieslēgusi, ir bīstams un ļauns. Un sevišķi jau nu es esmu pretīga, jo neesmu tik aristokrātiska kā viņa. Ok, es saprotu, ka mani draugi un kompānija nepatīk visiem, un tas ir ok, bet ko tad tu velcies uz šejieni? Jo nevar vīrieti laist vienu pašu. Nu nevar. Ir visu laiku jākontrolē.
Man no tā visa pilnīgi nelabi jau sāka mesties, un vēl pēc tā, ka uz mani blenžot ar naidu, kad neskatos - kāpēc tiešām man to vajag? Senāk ar to puisi bija tīri interesanti parunāties, ir kopīgas atmiņas, bet tās būs tikai atmiņas, jo ar viņu šobrīd vairs nevar pat trīs teikumus pārmīt, kad viņam jau atkal ir jāluncinās ap savu dāmu, lai tikai viņa nejustos aizmirsta. Pats jau viņš saka, ka esot neaprakstāmi laimīgs. Lai jau būtu, ticēšu. Bet tad lai arī viņš ir laimīgs vienatnē ar savu čikseni. Man no viņa diemžēl nav nekādas jēgas, un, ja vēl jāpacieš tā uzpūtīgā, nicinājuma pilnā grimase, tad labāk lai arī netiekamies.