Daudzi man te baroja iekšā gadiem un pat gadu desmitiem, ka man ir tas jālasa. Esot tik labs, kā es varu šito nezināt. Nu, palasīju, diezgan pat daudz palasīju. Neteikšu, ka vispār nav tur nekā laba, bet es biju iedomājusies tomēr tā kā... bailīgāk? Es zināju, ka autors bija pārbijies vīrietītis, kam bija bail iziet no istabas, kam bija bail no sievietēm un seksa, kam bija semi incestuālas attiecības ar savu trako māti, un ka šis cilvēks bija ksenofobs, mizogīnists, homofobs, rasists utt, un ka viņam bija daudz psihisko problēmu. Kaut kā es tomēr biju iedomājusies viņu sēžam vienu istabā un producējam visādus foršus nezvērus savā pārbiedētajā psihē. Nezfēri ir, bet vai forši un interesanti? Daļēji, nedaudz, kā kurš... bet tas tomēr ir pārāk nožēlojami. Lovkrafts ir nevis gotu karalis, kā viņu saukā, bet gan maziņš, pārbijies, nožēlojams un vārgs grāfa puika, kuram jau 30, bet kuram bail vienam iziet no savas izdomātās pils. Nu nav tur nekā, kas būtu vērts tās slavas un pielūgsmes. Es apzinos, ka viņš ir cita laikmeta produkts un iedvesmojis daudzus, bet tā nožēlojamība un vārgums spīd visam cauri pārāk krāšņi. Tur nav cēlas samierināšanās ar plašo, bīstamo un nesaprotamo visumu, kuram nospļauties par tevi. Tur ir maza bērna brēciens pēc mammītes un bailes no tās pašas mammītes. Ir vēl par viņu senāki autori, kas nav ne tik ksenofobiski, ne neirotiski. Idejas varbūt arī viņam ir labas un izpildījumā jaušams kāds talants, bet tas ir neglābjami, nelabojami sabojāts ar šo vārguļa attieksmi.
Viss, es mēģināju. Tagad varu pateikt pie pilnas saprašanas - Lovkrafts ir nožēlojams, pastulbs un ne īpaši radošs rakstnieks, un viņa darbi ar retiem, turklāt daļējiem izņēmumiem, ir tikpat nožēlojami, pastulbi, un ne pārāk radoši, jo tajos ir tikai viena tēma (glābiet, citādais!) un viena atmosfēra (es ģībstu!). Tas, kas no tā visa ir atvasināts, māksla un citi darbi, ir labāks par oriģinālu.
NOŽĒLOJAMI.

Pats ļaunākais mūsu tautā ir viduvējības un padošanās slavināšana. Drīkst droši līst pa zemi, padoties, nodzerties, pamest bērnus novārtā, nepalīdzēt vecākiem, dzīvot pūstošā, degradētā vidē. Nav jau smuki, bet normāli. Ko nedrīkst - gribēt, uzdrošināties, riskēt, pacelt savu galvu kaut jel kādā veidā virs viduvējības. Visādus neliešus pie mums ucinās, stulbas Kristīnes glābs savus dzērājus Edgarus, piedos pat vislielākos noziegumus, ja to izdarīs "pašu cilvēks, kas nav iedomīgs". Būt "iedomīgam", tas nozīmē - jebko no dzīves cerēt un gribēt - ir lielāks noziegums nekā dzērumā nosist sievu un bērnus, un vēl suni piedevām. Burtiski, tieši tā. Tādu cilvēku žēlos, teiks, ka viņam ir bijusi grūta dzīve, ka sieva pati vainīga, noveda viņu tik tālu. Pamēģini tikai uzsākt kādu projektu, pamēģini būt spilgts, krāsains un "skaļš", un tevi nories, nomocīs, noraks un vēl uz kapa uzdirsīs. Nu, izņemot, ja tas ir strikti robežās, ārpus iedomīguma pastāvošs projekts. Piemēram, šlāgermūzika. Tu esi tāds pats idiņš, tikpat nožēlojams, prātiņā atpalicis un noplucis kā citi, un tad tajos ietvaros tu arī vari būt zaļumballes ķeizariņš.
Jā, man ir piegriezies, man ir dusmas, un visvairāk dusmas uz to, ka tas viss ir arī manī, kopš bērna kājas. Ka to attieksmi nelīst pa priekšu, ka tikai neparunāt skaļāk, ka tikai neizlekt, ka tikai neuzdrošināties, ir tik sasodīti grūti no sevis izdzīt. Apkārtējie, protams, arī nepalīdz. Izņemot to manu kūniņu ar brīvi domājošiem, atvērtiem un atbalstošiem draugiem, jo šis ieraksts nav par viņiem. Šis ieraksts ir par ārpasauli, ar kuru jāsaskaras, tikko mēģini kur saskarties ar reālo situāciju, tā saucamo "sabiedrību", kuru mums vajadzētu pārdevēt par "sašķeltību", jo biedriskuma tur nav. Biedriskums ir tikai tad, ja tu esi tā pati zemā, pelēkā masa, un arī vairāk vārdos nekā darbos.

Tā ir, nenoliedzu, ka pēdējās dienās daudzi savstarpēji nesaistīti notikumi ir mani pilnīgi izveduši no pacietības. Dusmas uz visu un visiem, sevi ieskaitot.