tethys_

Pats ļaunākais mūsu tautā ir viduvējības un padošanās slavināšana. Drīkst droši līst pa zemi, padoties, nodzerties, pamest bērnus novārtā, nepalīdzēt vecākiem, dzīvot pūstošā, degradētā vidē. Nav jau smuki, bet normāli. Ko nedrīkst - gribēt, uzdrošināties, riskēt, pacelt savu galvu kaut jel kādā veidā virs viduvējības. Visādus neliešus pie mums ucinās, stulbas Kristīnes glābs savus dzērājus Edgarus, piedos pat vislielākos noziegumus, ja to izdarīs "pašu cilvēks, kas nav iedomīgs". Būt "iedomīgam", tas nozīmē - jebko no dzīves cerēt un gribēt - ir lielāks noziegums nekā dzērumā nosist sievu un bērnus, un vēl suni piedevām. Burtiski, tieši tā. Tādu cilvēku žēlos, teiks, ka viņam ir bijusi grūta dzīve, ka sieva pati vainīga, noveda viņu tik tālu. Pamēģini tikai uzsākt kādu projektu, pamēģini būt spilgts, krāsains un "skaļš", un tevi nories, nomocīs, noraks un vēl uz kapa uzdirsīs. Nu, izņemot, ja tas ir strikti robežās, ārpus iedomīguma pastāvošs projekts. Piemēram, šlāgermūzika. Tu esi tāds pats idiņš, tikpat nožēlojams, prātiņā atpalicis un noplucis kā citi, un tad tajos ietvaros tu arī vari būt zaļumballes ķeizariņš.
Jā, man ir piegriezies, man ir dusmas, un visvairāk dusmas uz to, ka tas viss ir arī manī, kopš bērna kājas. Ka to attieksmi nelīst pa priekšu, ka tikai neparunāt skaļāk, ka tikai neizlekt, ka tikai neuzdrošināties, ir tik sasodīti grūti no sevis izdzīt. Apkārtējie, protams, arī nepalīdz. Izņemot to manu kūniņu ar brīvi domājošiem, atvērtiem un atbalstošiem draugiem, jo šis ieraksts nav par viņiem. Šis ieraksts ir par ārpasauli, ar kuru jāsaskaras, tikko mēģini kur saskarties ar reālo situāciju, tā saucamo "sabiedrību", kuru mums vajadzētu pārdevēt par "sašķeltību", jo biedriskuma tur nav. Biedriskums ir tikai tad, ja tu esi tā pati zemā, pelēkā masa, un arī vairāk vārdos nekā darbos.