Dažreiz man pilnīgi gribas atmest ar roku visam tam pagāniskajam pasākumam, ko dalu ar citiem, jo uznāk sajūta, ka nevinam neinteresē, ko es daru utt. Tomēr tad atkal ntiek pasākums, kas sanāk gluži perfekts, kurā jūtos ļoti labi, citiem arī patīk. Un tad atkal, kad kādu reizi kaut kas nojūk, jo atsaucību par lielu nosaukt nevar, tad atkal liekas - ejiet jūs visi dirst. Bet pietrūkst. Un tad es atkal gatavojos ar to sajūtu, ka nevar saprast - būs, nebūs, atnāks, neatnāks. Kad pasākumi notiek, viņi parasti ir labi, un ne tikai man, bet tāpat ir tik daudz kas apkārt, ka ne jau vienmēr izvēlas to laiku veltīt man. Un tad es sēžu visa tāda sagatavojusies, dienām plānojusi, arī līdzekļus dažreiz veltījusi, un nekā. Un tad drausmīgi sāp. Nu tā tiešām drausmīgi.
Laikam jau ir jēga, ja tomēr gadās tie ļoti veiksmīgie un arī parastie veiksmīgie pasākumi. Ir jau ir tā jēga, bet kā viņu uzturēt, kad man vienmēr gribas vairāk nekā citiem, un ir sajūta, ka velku un ķeru aiz rokām un kājām, un vienalga attieksme ir labākajā gadījumā.... nu redzēs, varbūt...

Nu iepatikās gan tas seriāls.

Šodien apsolīju sev to, ka ievērošu konkrētu filosofiju. Kaut ko tādu - kamēr tu dzīvo, tikmēr arī centies dzīvot.
Apmēram tā - nu, dzīvotgriba uz 10%, bet vai tu esi izlēmusi nedzīvot? Nē, kaut kā jau vēl kuļos... nu tad arī rēķinies, ka tev būs nākamā diena, nedēļa un mēnesis, un, ja tu vari, tad arī gads. Vairāk nevajag, bet nu kā minimums mēnesis.
Vai tu gribi dzīvot šo mēnesi, bet varbūt vairāk, ar stīviem kauliem, vēl stīvākiem nekā tev ir? Negribi. Nu tad pastaipies un izkusties. Vai tu gribi šo turpmāko mēnesi pavadīt viena? It kā jau nē... nu tad esi puslīdz jauka pret citiem. Tā, puslīdz, lai viņi tevi vismaz mēnesi izturētu.
Nu tā, ļoti pamazām, nedomājot tālāk par gadu, un, ja nevar, tad arī ne tālāk par mēnesi.
Tā ir kaut kā vieglāk, kad reizē neapgrūtini sevi ar tāliem plāniem, bet reizē arī neļauj aiz sava cinisma un vienaldzības pilnīgi visam aiziet podā.