Es atceros daudzas lietas no bērnības kā kaut ko ļoti grūtu un smagu, kas jādara ilgi, skaļi pūšot, un ko nevar tāpat uzsākt, kam ir jānobriest un jāgatavojas. Jau kaut kad rakstīju par kartupeļu mizošanu - jāliek tie ūdenī, lai nenomelnē, ļoti smagi jāapsēžas, pirms to dara, un tad ilgi, ilgi jāmizo.
Tagad logu mazgāšana. Atceros, kāds drausmīgs trādirīdis tas bija. Bija jānogaida īstā diena, jo ilgi tak nevar logu vaļā turēt. Bija jāgatavo simtiem lupatu, kuru tāpat nekad nepietika. Bija jālieto ļoti daudz smirdīga līdzekļa, jāpūš tā ka tek un plūst, nekad nepietika lupatiņu, ar ko to visu slaucīt, rokas slapjas līdz elkoņiem. Pa vidu lielajai mazgāšanai nedrīkstēja noslaucīt, ja gadījās piedurt roku, tam bija jāstāv līdz mazgāšanas tracim, jo citādāk būšot pleķains. Tas viss bija tāds šausmīgi grūts, bet arī it kā svētku process. Un vēl tās slapjās lupatas! Vienmēr bija lupatas, ko lietot, daudz pat, bet bija jātaupa, tāpēc bija jācīnās, mēģinot pārlocīt to slapjo slaukāmo lupatu, kamēr visi stūrīši pat slapji, tikai tad varēja ņemt jaunu.
Tagad es logus mazgāu bez līdzekļa, tikai ar ūdeni, ar mitru drāniņu pārbraucu pāri un tad ar lielu, vecu drēbi kārtīgi nopulēju, lai nepaliek ne mismazākais mitrums un tiešām var redzēt, kur tīrs, kur nē. Tas viss iet ļoti ātri un viegli, vienkārši nevajag taupīties ar slaukāmo lupatu, lai ir gana liela un pietiek. Nav nekādu stulbu līdzekļa švīku, nav nekādas smakas, viss ir tīrs un dzidrs. Var darīt kaut vai reizi mēnesī, bez kaut kāda nenormāla trača un sajūtas, ka tas viss notiek tā smagi un divreiz gadā. Un te pat nav runa par to, ka senāk bija liels trūkums un nebija kaut kā, ar ko tagad viss ir ātrāk. Bija ūdens, bija lupatas, viss. Bija kartupeļi, bija nazis.
Varbūt viss vienkārši bija smagi un tā bija vienīgā dzīve, kādu mēs zinājām. Bija jābūt smagi, jo tā bija pareizi. Nedrīkstēja tā pa vieglo ar lupatiņu pārskriet. Nē, bija jātaisa divreiz gadā šausmīga izrāde un jānomokās tā, ka mugura slapja.
Interesanti, cik tā smaguma manī vēl ir palicis. Tā uzspiestā smaguma, kuram nav pamatojuma kamī citā kā vienīgi tajā, ka dzīve ir smaga.

Pasakiet, vai es izklausos pēc personas ar garīgās attīstības traucējumiem vai vienkārši pēc personas ar zemu intelektu?
Es, piemēram, uzskatu, ka man ir augsts itelekts. Bērnībā es tiku uzskatīta par izcilu spīdekli, jo man ir iedzimtas dotības. Protams, ka es to visu nolaidu podā, bet lielākā daļa, kas mani pazīst, tomēr atzīst, ka man nav zems intelekts. Ne jau ka es būtu ģēnijs, es ne par to, bet katrā ziņā es uzskatu sevi tomēr par vismaz vidusmēra līmenī intelektuāli attīstītu. Neatceros, ka kāds, ko es pazīstu un kurš labi mani pazīst, teiktu citādāk. Tātad gan jau būs tiesa - stulba es neesmu.
Bet tomēr cilvēki bieži vien ar mani runā tā, ka man pilnīgi mute paliek vaļā. Gandrīz vai tajā balsī, kāda žurnālistiem ir speciāli izstrādāta, lai runātu ar zemiem sabiedrības slāņiem - bomžiem, piemēram. Tāda vienkāršota valoda, lai viņi nejustos nepatīkami, ka nesaprot, vai lai žurnālists neliktos augstprātīgs.
Tikko nācās saskarties ar attieksmi, kas apšaubīja manas spējas izdarīt kaut cik adekvātas izvēles, manu materiālo stāvokli arī pieņēma kā zemāku nekā ir. Būtībā ar mani tā runāja, it kā es nezinātu, pa kuru galu jāskatās teleskopā, un iedomātos, ka es ar 300e teleskopu redzēšu lielas, krāsainas attālās galaktikas. Būtībā kā es to saprotu - tika pilnīgi apšaubītas manas spējas ievākt informāciju, lai iegādātos teleskopu, un tika ar mani runāts tā, it kā es pat nesaprastu, ko vispār no teleskopa var gaidīt.
Vēl tika pieņemts, ka es nevaru iegādāties 600e teleskopu. Kāpēc ne? Es varu. Tas nebūtu mazs pirkums, bet, ja es izlemtu, ka to ļoti gribu, es tādu nopirktu. Vai es izklausos pēc cilvēka, kam tas ir nesasniedzams sapnis? Kāpēc? Es nebūt neesmu trūcīga, kāpēc es tāda izklausos? Jo es par humpalām runāju? Es velku humpalas, jo es atbalstu lietu lietošanu, ārā nemešanu, un tāpēc, lai pirktu teleskopu. Nevis tāpēc, ka es nevaru atļauties, bet tāpēc, ka es gribu pirkt citas lietas, ieguldīt piedzīvojumos, jo teleskops - tas nav tāds vienreizējs pirkums, tas ir piedzīvojums. Jā, arī tāds pa 300e. Ar tādu, piemēram, var smuki redzēt Mēness krāterus. Es zinu, ka es ar viņu neredzēšu nez kādus brīnumus, kāpēc uzskata, ka es to iedomājos?
Es neesmu emocionāli stabila, to es atzīstu, bet es neesmu stulba, neadekvāta, nespējīga pieauguša cilvēka līmenī izdarīt lēmumus.
Nu bet tiešām, kāpēc dažiem liekas, ka tā ir?