Izlasīju Hermaņa Zūdermaņa "Kaķu laipu".
Nav runa par kaķiem, bet gan par karu, morāli un mīlestību. Lasu, ka darbs nav diez ko populārs un rakstnieks ir gandrīz aizmirsts. Man gan ļoti patika. Romanticētā dzimtenes mīlestība mani neinteresēja, bet es māku šķirot. Regīnas tēls laikam ļoti ilgi paliks atmiņā.
*
Zināms, es piederu pie citiem, pie tiem, kas visu savu dzīvi mētājas starp labo un ļauno un nevar miglā atrast īsto ceļu. Ko daba no mums prasa, liekas netīrs un grēcīgs, un, ko no mums grib cilvēku nolikumi, tas šķiet tukšs un bezgaumīgs. Starp spītību un bailēm mēs šaudāmies šurp un turp. Mēs tīkojam pēc citu svētības, kurai mēs neticam, un trīcam un baidāmies no citu lāstiem, par kuriem smejamies.
- - -
Savu sirdi es toreizatdevu jaunības muļķības radītai un jau sen izdzisušai liesmai, noturēdams kādu klīrīgu jaunkundzīti, kura man jau sen neko nenozīmēja, par visaugstāko un padarīdams to par savas rīcības soģi, kurpretim no sulīgās, visspēcīgās cilvēcības es tai laikā, šausmās nodrebēdams bēgu un vairījos.
*
Šī ir grāmata, kurā īstā mīlestība bija grēcīgā, pavedinošā un ļoti dzīvā mežone, nevis mācītāja meita, pareiza un svētulīga jaunuve. Tā laika grāmatās tā gandrīz nekad nav. Tur parasti ir kāda tīra dvēsele, kuru varonis mīl, bet viņu pa ceļam kārdina tāda kā Spīdola, kura simbolizē visu ļauno, un parasti vai nu iet bojā vai labojas, kamēr jauneklis beidzot iegūst savu šķīsto Mariju.
Šeit jauneklis izvēlējās ārpus morāles stāvošo mežoni, protams, par vēlu, bet tomēr.
Es vispār nezinu vairāk nevienu cilvēku, kas lasa šādas grāmatas, rakstītas vēl pirms 20.gs. Vienīgi mamma. Vēl viens cilvēks bija, bet nomira. Taču man tādas patīk. Show, dont tell man jau ir pilnīgi apriebies, un patīk kaut kas tāds, kas asociējas ar dziļumu, kāds iespējams tikai iztēlē, jo vecās grāmatās nav sīku detaļu. Tur ir teikts, ka "viņam bija tā, it kā pasaule grūtu kopā", bet nevis sīki un smalki izstāstīts, kā tieši viņa grūst. Man patīk abi, bet pirmais laikam tomēr par vairāk, lai gan tagad neviens vairs nevar atļauties tā rakstīt.

Šodien biju uz kārtējo pasākumu Jēkabpilī, kas lika vilties. Pastaiga pa kapiem ar vēsturisku stāstījumu. Likās interesanti, kāpēc neaiziet, ja jau jūtos pārāk slikti, lai brauktu uz Rīgu. Aizeju... un tur kārtējais maspisānu murgs. Cilvēks, kas stāstīja, daudz zināja, viņam tēma interesēja, nav runa par to, ka nebūtu tur, par ko runāt. Nē, ne tādā ziņā, bet nu pavisam nopietni - es varētu stundas laikā iemācīt šādam personāžam pašus pamatus pasākumu organizēšanā, un, tos pielietojot, viņš varētu pie labas gribas uztaisīt kaut ko normālu. Tak nav paša pamata, kādu patiesībā cilvēks var pats izdomāt, ja pamēģina domāt un palasa kādus 5 rakstiņus internetā.
Bet nē, šādi lauku cilvēki vienmēr iedomājas, ka saiģot tāpat, neko nevajag mācīties. Es vienkārši tā iešu un stāstīšu, un viss būs čotka.
Aha, čotka tiem trīs cilvēkiem no apmēram 20 cilvēku grupas, kuriem palaimējas kaut ko dzirdēt. Čotka tiem 5, kas nav seniora vecumā un var izskraidīt līdzi. Pašam lepni krustiņš ap kaklu un tā tikai runā par cēlajiem kristiešiem, bet pamanīt to, ka veci cilvēki grib dzirdēt, ka viņiem ir grūti tik ātri tikt uz priekšu, nevar. Stāsta kaut ko tiem trim, kas šaurajās kapu taciņās ir rindas priekšgalā, un stāsta nebūt ne skanīgā balsī.
Te mēs redzam pasākumu vadīšanas postu. Ir plāns, ir stāsts, kas ir jāizstāsta, ir taka, kas jānoiet, un tas ir numur viens svarīgākais tajā visā. Vai cilvēki kaut ko dzird un redz, tas ir pie kājas, galvenais ir pašam vārīties savā pareizības apziņā, izpildot plānu.
Taisot pasākumu, kurš ir labi regulējams, ir vienmēr jāsaprot, ka svarīgākais ir tas, ka cilvēki kaut ko piedzīvo, kaut ko uzzina, kaut ko redz un dzird. Pasākuma plāns bez tā visa ir pilnīgi bezjēdzīgs, jo to, ko tu tur rādi un stāsti, tu pats jau zini, un tam, ka tu izstāsti, ir 0 vērtības. Svarīgi ir tas, ko klausītāji dzird. Ja tu nesies uz priekšu marša tempā, cenšoties paspēt iziet visu maršrutu, bet klausītāji tev skrien pakaļ, mēles izkāruši, mēģinot kaut ko saklausīt, tad tu vari to visu savu labumu iebāzt kaut kur dziļi, dziļi.
Kas būtu jādara, redzot, ka cilvēki neiet tik ātri, kā tu esi ieplānojis, un ka viņi patiesību sakot nemaz nav tik aizrauti? Vispirms tas ir jāierauga, novēršot acis no sevis. Jāpaskatās ar apkārt. Un tad ir ar viņiem jārunā - vai es eju par ātru vai arī jūs varētu pārtraukt savstarpējās sarunas un netraucējot citiem kārtīgi sekot man? Vai arī varbūt iesim lēnāk, neiziesim visu maršrutu, bet paspēsim normāli visu apskatīt. Varbūt jums ir laiks pagarināt pasākumu?
Tu neesi te nekāds karalis. Tu te citiem pakalpo patiesībā, un tas, ko viņi saņem, ir galvenais. Ja izrādās, ka viss iet pārāk lēni, tev ir jāizsvītro daži apskates objekti nevis jādzen cilvēki ātrāk nekā viņi grib un var paiet. Un vienalga, ka tev gribējās pastāstīt, tam nav pilnīgi nekādas nozīmes.
Un saturs. Kapi - tie ir dzīvesstāsti. Tev interesē kaut kādas specifiskas detaļas, bet citiem diez vai. Citiem interesē, kā tas bija dzīvot tajā laikā, kad konfesija noteica visu. Kā tas bija, un kāpēc tā bija, kad pēkšņi ienāca tūkstošiem pareizticīgo, un bija nepieciešami kapi. Kāpēc baptistus negribēja glabāt kopā ar citiem kristiešiem? Kādas bija tā laika vērtības? Ne jau par visu, bet tos sausos faktus var ļoti viegli papildināt ar 10 teikumiem visa pasākuma laikā, kuri liek izjust, kā tas bija, padomāt, ar ko tie laiki atšķīrās no mūsdienām, nevis tikai vāvuļot par tādām un šitādām kapu apmalītēm. Cilvēki grib dzirdēt kaut ko nozīmīgu, un tad papildus par kapu apmalītēm. Kapu apmalītēm nav savas īstas esamības ārpus cilvēka dzīves.
Bet neviens šajos mazpisānos nekam tādam nepiekristu, jo mācās kaut ko darīt tikai kaut kādi pilsētas tirliņi. Mēs tāpat zinām, kā ir jādara.