Šo gribas atdalīt no nākošā ieraksta, kas būs par skaistām lietām.
Es arvien mazāk spēju tolerēt divkosību, saldi cukurotu nelietību un liekulību. Ja vēl pret citiem, tad nav mana daļa, lai gan arī kaitina, bet pret sevi neciešu. Kaut kā tomēr vienmēr pagadās, ka tā persona cukurojas pasākumos, kurus es nevēlos ar drāmām čakarēt. Vienreiz jau pietika. Esmu apņēmusies vairs neiesaistīties nevienā diskusijā, attiecību skaidrošanā un citās šajā gadījumā pilnīgi liekās izdarībās, bet pateikt "man nav patīkami tavi komplimenti un jebkura, izņemot ļoti nepieciešama saruna" gan kādreiz varu. Negribētos, lai tas būtu jādara, jo man tiešām vairs nav nekā cita, ko šai personai teikt, skaidrot vai ar viņu risināt, bet var nākties. Tā kā redzamies tikai kopējos pasākumos, tad var sanākt kādu no tiem pabojāt, bet man pilnīgi visas iekšas krampjos savelkas, kad pēc visa tā, ko man nācās par sevi dzirdēt, ir jāskatās tajā saldajā izteiksmē saverkšķītajā purniņā un cukurainajā balstiņā. Kaut vai lai būtu tā arī visa patiesība, ko par mani tur sarunāja, ok, lai būtu, bet tad nelien man pēc tam virsū ar savu indes sīrupu.
Kaut kā senāk laidu gar ausi, tāpat kā tagad laižu gar ausi daudz ko citu, ko senāk nevarēju, bet tādas lietas arvien vairāk kļūst nepanesamas. Gribu visu tieši, atklāti, bez liekas rupjības, bet tā, kā ir, un, ja pēc tās visas tirādes uzskatīja, ka nav jāatvainojas, tad es laikam nākamajā reizē tiešām noraušos un pateikšu kaut ko tādu, kā iepriekš minēts.
Nepatīku - nelien. Nav vajadzīgs, vismaz ne man. Kādās ģēlās motivējas šitas pēdējā laika sīrups, nesaprotu un pat saprast negribu, bet pilnīgi pretīgi. Es virsū nenāku, pieklājīgi ignorēju. Pieklājīgā ignorēšana vispār ir ļoti labs risinājums. Piemēram, ja vajag kaut ko, kādu sīkumu, piemēram, paiet malā, palaist garām, kāds tevi sauca vai pasauc, lūdzu, to un to, jo visiem vajag, vai ja kādā spēlē kopā jāspēlē - ok, visu sakām, darām, bet neviena lieka vārda, lūdzu.

Esmu aizvadījusi divas dienas, kas ir liekamas pašu laimīgāko dienu sarakstā. Nevēlos tādu sarakstu reāli veidot un teikt, cik dienu šajā sarakstā ir, tātad, cik liels ir tas tops, bet pārāk daudz vēl laimīgāku dienu manā mūžā nav bijis.
Visvairāk šīs dienas izrotāja man jau sen pazīstamais, ļoti platais un apburošais smaids, un apziņa, ka aiz šī smaida slēpjas visskaistākās jūtas, kādas vien es varētu novēlēt. Pēc visiem tiem drausmīgajiem murgiem, kuri sakņojas minētās personas pagātnē, man jau bija piebaidīta paranoja līdz tādam līmenim, ka tajā vienā nelaimīgajā periodā, kad bija bailes, ka murgi būs piepildījušies, es modos nakts vidū augšā, visa slapja noraudājusies, un tādās elles šausmās, ka vairākas stundas nevar aizmigt. Kad viss nokārtojās un skaisti virzījās uz priekšu, es jau jutos mierīgāka, un aizvakar, ierodoties notikuma vietā, jau visa iekšēji staroju kā saulīte, jo jutu, ka viss būs kārtībā.
Manuprāt, ka pasākums bija daudz vārgāks nekā man būtu paticis, bet kas patīk man, tam nebija nekādas nozīmes, šajā gadījumā es vēlējos darīt visu tikai tā, kā viņi vēlas, un man šķiet, ka savu daļu es izdarīju tā, kā vajag. Redzēt, ka es varu palīdzēt padarīt šo dienu vieglāku, izdarot visu kā nākas un parūpējoties par visu, kas vien pašai ienāk prātā, ir milzīgs prieks.
Man ir ļoti žēl cilvēku, kas nemāk priecāties par citiem, nu, varbūt par bērniem, citiem radiem, bet ne par citiem cilvēkiem. Tādu cilvēku diemžēl ir ļoti daudz. Sevišķi jau nu nemācētu priecāties tādā situācijā, kādā esmu es, bet tas dzīvesveids un tas, kāda es esmu un kā veidoju un uzturu savu emocionālo pasauli, kā es saredzu savu situāciju - tas viss man ir devis tādu dvēselisku piepildījumu, ka tas viens platais, laimīgais smaids ir prieka un laimes avots arī man, un manās sajūtās pat neliekas mazāks kā konkrētajai personai, lai gan ko tur mērīt īsti nav. Dažreiz ir tik jauki sajaukt kas ir pašas un kas cita, jo uz to vienu mirkli tas ir viens un tas pats, un, lai gan pilnīga ilūzija, tomēr visskaistākā ilūzija pasaulē. Un zem tā ilūzijas ir arī kaut kas īsts un patiess, un absolūti reāls.
Vieta bija ļoti skaista, cilvēki, kā jau mēs noskaidrojām, jauki, un tas bija vienkārši skaisti, kā estētiski, kā dvēseliski.

Sapnis, bet vairāk par to pašu sapņa tēmu, ne sižetu. Sapņoju ļoti spilgtu un garu sapni, kas lika aizdomāties tik lielā mērā, kā apmēram divi sapņi pa gadu. Kad gāju gulēt, biju nogurusi, bet laimīga, tāpēc nezinu, kas izraisīja šādu sapni.
Es gāju pa Brīvības ielu Juglā kopā ar vīru, un zināju, ka es dzīvoju tajā Juglas dzīvoklī, kurš man bija pēdējais Rīgā. Gājām pāri tramvaja sliedēm pie Mārkalnes ielas, kur gājām - nezinu, bet parasti tur ejam, ja ceļš ved uz Bābelīti. Tur ir tāds dīvains krustojums. No katras puses brauca fūre, un viena nez kāpēc iebrauca lielā ātrumā pretēja joslā, kas izraisīja to, ka otra mēģināja griezt malā, bet es nonācu pa vidu. Tur bija tas īpašais moments visā sapņa garumā. Es redzēju, ka man būtu vēl iespēja uz 100% izbēgt, ja es apgrieztos un skrietu atpakaļ, no kurienes nākusi. Vīrs bija palicis iepakaļus un viņam nekas acīmredzami nedraudēja, tāpēc es tikai to piefiksēju un vairāk par viņu nedomāju. Bija tas brīdis, kad viss palēninās un var paspēt pārsteidzoši daudz izdomāt. Man tā ir dzīvē bijis, kad pēkšņi vienā briesmu pilnā mirklī smadzenes uzdod tādu kapacitāti, kāda ikdienā nekad nav. Ko es izlēmu, tas sadalījās divās daļās. Es izlēmu vienkārši stāvēt un skatīties, kas notiek, jo "izskatās, ka būs labi", bet no otras puses es redzēju, ka labi nebūs. Es zināju, ka pastāv liela iespēja, ka mani iespiedīs starp divām fūrēm un izsmērēs, bet es "īpaši nesatraucos un aizmālēju sev acis, ka būs labi". Kāpēc? Jo... un te nu ir tā dižā ideja, ko es iztirzāšu pēc tam, kad īsi pastāstīšu pārējo sapņa daļu.
Nebija labi. Es pēkšņi stāvēju blakus savam ķermenim, kas gan nebija izsmērēts, bet bija salauzīts un beigts. Tas bija kaut kādas minūtes uz priekšu, kad fūres jau bija atdalītas un mans līķis izvilkts uz ielas. Vīrs nebija manāms. Es skatījos, cik dīvaini izskatos, un nesapratu, ko jūtu. Tas, ko es jutu, bija pārsteidzoši maz, un to pašu drusciņu bija grūti saprast. Tad es pēkšņi biju dzīvoklī, kurš pārvērtās par tādu kā mana prāta labirintu, kurā es varēju kaut kā radīt visādus tēlus, jaunas istabas, un arī kaut kādā mērā sazināties ar palicējiem, bet tas viss bija murgainā veidā, it kā es būtu slikti strādājošā datorspēlē. Un tam visam pa vidu bija tā viena doma - vienaldzība un nevis negribēšana dzīvot, bet pārāk liels vienaldzības procents pret to. Es jau it kā nedzīvoju, bet man bija piedāvāts tāds kā limbo, kur izpaust sevi, radot dažādas domu pasaules. Mans pāts bija izsmērēts pa dažādiem realitāšu slāņiem, tikai dzīvoklis bija normāls. Tajā es gāju atpūsties, pirms atkal ienirt kaut kādās sava prāta un emociju dzīlēs, lai tās pētītu, lai skatītos, kāda es esmu bijusi, ko esmu piedzīvojusi utt. Tas bija ļoti interesanti un aizraujoši, bet...
Tieši tikpat vienaldzīgi kā mana dzīvošana un nedzīvošana. Un šeit ir tā sapņa ideja. Varētu būt pilnīgi ideāli, varētu būt tā un šitā, bet... tā pati eksistence, lai cik ideāla, kaut vai ar ezotērisko daļu, kaut vai ar visu iedomājamo, ar Dievu un maģiju, un mūžīgu mīlestību un nebeidzamu orģiju... nu tur kaut kā nav. Un tā pat nemaz nav depresija, tā vienkārši ir atskārta, ka nav. Ka nav un nebūs, un vienmēr, lai cik skaisti nebūtu, man nekad nebūs tā dzīvības instinkta. Es vienmēr, lai cik ideāli nebūtu, es karāšos kaut kur pa vidu, un tajā liktenīgajā mirklī mans prāts var izstrādāt tādu gļuku, ka es nevis izvēlos apzināti mirt, bet es atsakos kaut ko darīt, lai nemirtu. Tas fakts vienkārši nav pat tā viena mana soļa vērts. Tajā visā ir kaut kāds neaptverams tukšums.
Es tajā sapnī piedzīvoju gadus, ja ne gadsimtus, izpētot katru savas dzīves momentu, es redzēju tādas lietas, ko jau biju aizmirsusi un par ko nekad nebiju domājusi, un es neticēju, ka pat manas apskaužami kreatīvās un sapņu ziņā ģeniālās smadzenes var izveidot kaut ko tādu. Es redzēju cilvēkus, par kuru eksistenci zināju tikai bērnībā, es atradu sakarības, kuras nekad apzināti nezināju, es izpētīju iemeslus, kāpēc esmu darījusi tā un šitā, un tas viss bija pārsteidzoši, un pārsteidzoši vienalga vienlaicīgi.
Tāds... bet nu un tad? Tas bija sapnis, bet tāda iespēja tiešām izpētīt sava prāta dzīles nav vis katram. Kaut vai kaut kādā izdomājumā, bet, pie vissvētākā no Velniem, mans smadzeņu pods tiešām atrada tādus brīnumus un idejas, kas man nekad mūžā prātā nebūtu ienākušas, tādas atklāsmes par sevi un citiem, ka nu tikai, bet... tas pārdabiskais tukšums un vienaldzība, ko piedzīvoju tajā brīdī, kad man bija divas izvēles - paiet soli un nonākt drošībā vai nepaiet soli un riskēt ļoti lielā mērā. Ja es būtu droši jutusi, ka tas būs gals, es būtu glābusi sevi, jo man tomēr ir kaut kāds dzīvnieka instinkts, bet, tā kā es līdz galam nespēju paredzēt un varēja izrādīties, ka arī tad viss ir ok, es to soli nespēru. Un nebija ok.
Man dažreiz liekas, ka pati dzīvība kā tāda, pat nevis dzīve, bet dzīvības procesi ir apgrūtinoši. Man dažreiz riebjas ēst un iet uz tualeti, un mazgāties, un vairāk par visu man riebjas elpot. Tā ka nu cik tad var??? Man no tiesas apnīkst dzīvot un gribas kaut ko citu. Un diemžēl lielas izvēles mums nav.
Nav runa, ka gribas aizbēgt. Es nekur netaisos bēgt, man ir forša dzīve ar daudziem interesantiem momentiem, kurus redzēju tajā sapnī, bet mani pašu pārsteidza, cik vienalga man tas bija. Tas viss bija nesvarīgi. Un reizē ļoti svarīgi un interesanti. Tie abi bija reizē. Gan tas, kur es pētīju savu dvēseli no iekšpuses, atskatoties uz visu savu dzīvi, bet ne tā kā tā filma, kas rādoties acu priekšā, bet drīzāk kā savs prāts un jūtas no iekšpuses, un tas viss bija tik forši, tik daudz kā īsta un piepildīta, bet tam visam bija pāri tas dīvainais "bet es to soli tomēr nesperšu" stāvoklis.
Es esmu citus lamājusi par astrāļiem, it kā viņi būtu kaut kādi nedadarīti, it kā viņos kaut kā trūktu, bet šoreiz es pati saskāros ar tādu astrāļa sajūtu. Es vienmēr sevi jūtu kā kaut ko dziļu un interesantu un man pašai ar sevi ir sāpīgi un mokoši, bet interesanti, taču pēkšņi tas viss likās kā tāds feils feila galā, it kā mana dvēsele, prāts, jūtas, vienalga (jo patiesībā nekā ezotēriska pat šajā sapnī nebija, es tikpat labi varēju būt nonākusi virtuālajā vidē, nebija ne tuneļa, ne gaismas būtnes, ne Dieva sajūtas, tikai es ar savu mentālo būtību, izpaustu telpās un attēlos), būtu kaut kāds virtuāls nospiedums.
Un reizē es milzīgā aizrautībā šo nedadarīto būtību pētīju. Reizē es to mīlēju un nespēju ne acu atraut, pētot savas atmiņas, domas un jūtas.
Tā patiesībā ir viena konkrēta sajūta par dzīvi, tāds konkrēts skatījums, viena šķautne, ko es nemāku līdz galam aprakstīt. Tā kā it kā ir un ir, un ir tik daudz pavisam īsta, bet reizē tomēr... bet kas tad tur galu galā tāds ir?
Nekas.