Es parasti noskatos Latvijas Eirovīzijas dziesmu un uzvarētāju dziesmu. Pat nezinu kāpēc. Pārāk daudz visi par to runā (lai gan neviens jau nerunā), un vispār - kaut kādai izglītībai taču jābūt.
Nu, mūsējā dziesma man likās pilnīgi nekāda, uzstāšanās it kā varētu būt bijusi baudāma, bet likās, ka dziedātāja ir pārbijusies un sasaistīta, un tikai tēlo savu brīvību. Tomēr neteiktu, ka dziesma īpaši kretinētu.
Tomēr es gan teiktu, ka man kretinēja uzvarētājs Portugālis. Man bija grūti noskatīties līdz beigām, pat ar saņemšanos. Jutu, ka seja saviebjas riebuma grimasē un kaklā kāpj kaut kāds gliemezis. Balss, protams, viņam ir, dziesma ir neitrāla, nodziedāja viņš labi, tur nav, kur piesieties, bet nu tā staipīšanās un uzspēlētais, kautrais piemīlīgums... pat tagad atceroties jau liekas, ka jūtu skābu smārdu. Kā pārskābētus un vēl iepuvušus kāpostus. Drausmīgi, neciešami, nepanesami.
Jādziedinās ar Shining.

Es gribētu darīt kaut ko traku un pamosties, bet es nespēju iedomāties ko. Tas nespēj nākt man no iekšienes. Dažreiz var, šoreiz nē. Tas cunami manī vienkārši nerodas. Un nav neviena, kam būt manam gaisam, kas baro uguni. Kur man to atrast? Kā man iespēt sevī atraisīt to IDEJU, ko lai dara ar savu rāmo dzīvi?
Es jūtos citādāk, es gribu citādāk, un nevis man ir ikdienas vāveres ritenis un nav iespēju, bet man nav ideju. Es nezinu, kur man lidot. Es nezinu, uz ko man ienirt. Es nezinu kā dēļ man cīnīties. Man ir tikai impulsi, kas parasti ir sekundāri.
Vai tur iekšā galu galā tomēr ir cēlonis vai tie ir viļņi bez jūras nezvēra?
Viss vārās, sprāgst gabalos, bet nekāpēc. Bezjēdzīgi. Tukši. Kāpēc, kāpēc lai es vispār kaut ko darītu, un kāpēc, kāpēc man nepietiek darīt vienkārši, bet vajag to jēgas sajūtu?
Kā lai mīl pasauli, ja nav pasaules, ko mīlēt?
Es atkal esmu aiz stikla.