Kur iraid nesenie ieraksti? Nu jau kaut kā pārāk ilgi nav.

Ir viena rakstnieku FB grupa, kurā es piemītu visai laimīga, jo tur cilvēkus nosoda, ja viņi piesienas tiem, kuriem angļu nav pirmā valoda. Iepriekšējā grupa, lai gan skaitļos lielāka, tomēr bija šajā ziņā nepatīkama. Tas nav godīgi, ja man, kam angļu ir trešā valoda, ko apguvu, ir jārunā perfekti. Man nav iespēju runāt latviski interneta pasaulē, kura internacionāli, protams, runā angliski. Tad nu es esmu tajā grupā, kur to saprot.
Tad nu šajā grupā uzradās kaut kāds āksts, kas taisot programmu, kas tavā vietā uzraksta darbu, ņemot vērā bestselleru algoritmus. Tu tur ievadi kaut kādus parametrus, vari atķeksēt no tabulas kuriem darbiem līdzīgu tu gribi, un programma visu izdara tavā vietā. Protams, mēs visi smejamies. Es izcēlos ar divām lietām - ar apgalvojumu, ka tad viņam vajag izgudrot pilnvērtīgu mākslīgo intelektu, jo citādāk tas būs murgojums, tas fiziski nav iespējams, bet, ja viņš izgudro tādu, tad es tāpat to neizmantotu, bet būtu pateicīga, jo noderēs citās lietās. Panesās diskusijas par "darbiem", ko tādi pseidointelekti jau tagad ir saražojuši, un kuriem nav nekādas vērtības.
Un otrs- par Sīras vēmekli. Ieraksta autors strīdējās ar mums, sakot, ka tas jau esot radījis dažus iedvesmojošus darbus, un es izmetu, ka reiz kaķa vēmeklis man radīja iedvesmu, un man nevajag kaut kādu stulbu programmu, kas ražo bulšitu. Panesās jautājumi un es aprakstīju, kā Sīra toreiz izvēma briesmīgi lielu, gludu, spilgti rozā vēmekli, un vēma viņa to ar milzīgu pārsteigumu purniņā. Es nedaudz piedzejoju, jo nu un tad, ka tas man radīja iedvesmu stāstam par to, kā zvaigznes rada popmūziku. Nu un tad, ka tā nebija, jo es beigās neko neuzrakstīju, bet doma man toreiz gan bija. Man teica, ka šī vēmekļa bilde būs iedvesmojošāka par to programmu, un tā tālāk un tā joprojām.
Lūk, tie ir radoši cilvēki. Mēs tur jau nez ko izdomājām par šo vēmekli :D Daudz radošāk par nespējīgām rakstnieku programmelēm.

Ir patīkami lasīt ss sludinājumus un saprast, ka es, ja viss ies tā kā plānots, varēšu atļauties pirkt mājiņu. Neko greznu, nē, bet tādu remontējamu, ar uzsvaru uz skaistu vietu un gana lielu platību. Tad pamazām iekopt.
Jā, protams, man no vienas puses ir tā latviskās mazvērtības sajūta, ka nedrīkst būt labi, ka citiem jau nav tā paveicies, un ka neesmu to pelnījusi, bet es patiesībā esmu gan. Un vispār kas to var pateikt kas ko ir pelnījis un kas nav? Es jūtos, ka varētu paveikt daudz laba tādā vietā. Sakopt tā, lai varētu arī pasākumus rīkot un visādi izdarīties. Ierīkot dziedniecības vietas, svētvietiņas, akmeņu apļus un taisīt fantastiskas Jāņu un citu svētku svinības.
Ja tikai beidzot izdosies atkost, ar ko es esmu slima, tad viss būs. Es tam ticu :)