Mans kaķis ir damans un tāds arī paliks. Ja jūs nezināt, kas ir damans - ierakstiet goglē "hyrax". Tieši tā izskatās mans kaķis, tikai ar mazu galvu un garu asti.
Es vienmēr esmu bijusi nicīga pret cilvēkiem, kas nobaro savus kaķus un citus dzīvniekus, sakot ka "es jau neko tādu nedodu" un "bet viņš tik ļoti grib". Mēs esam atbildīgi par saviem dzīvniekiem un mums ir viņus jāuztur veselīgi. Es nesaku, ka neliels taukumiņš nevar būt, bet gluži resniem dzīvniekiem nav jābūt. Man ir tā bijis, ka kaķis resns atnāk no patversmes un pēc tam vēl draudzenes māte nobaro, bet es biju stingra un nokāmināju. Tāpat ar savu Sīru un Veli - kā gadās pieņemties, es lieku uz diētas.
Bet ar savu damanu es padodos, un tas nav tāpēc, ka viņai būtu slikta vielmaiņa un nebūtu iespējams. Viņai ir sliktāka vielmaiņa nekā maniem citiem kaķiem, bet notievināt būtībā var. Kas tad par lietu?
Viņa mani dzen izmisumā ar savu izsalkuma uzvedību. Viņai ir kaut kāda ēšanas neiroze. Tas jau senāk, kad bija tieva un visu laiku stāvēja barība, bija redzams. Tikko kā kāds uztraukums, tā ēst. Tikko kaut ko aizliedz, tā ēst. Sakaujas ar citu kaķi - paēst. Kad nav un kad arī parastā porcija ir mazāka, viņa jūk prātā un padara arī mani traku.
Izpausmes:
1. Dzeršana. Ja nevar ēst, tad ir jādzer, un dzer viņa līdz vemšanai. Dzer, kamēr nāk jau pa purnu ārā, un dzer atkal.
2. Plastmasas laizīšana. Viņa pieiet jebkuram plastmasīgam priekšmetam, kā maisiņš, kaut kāds iepakojums, un laiza tā, ka čaukst un stirkšķ pa visu māju.
3. Viņa ēd drazas, spalvas, skaidas un visu iespējamo. Man ir malkas apkure, nav iespējams uzturēt tā, lai viņa neatrastu skaidas un pelnus, bet viņa sukā iekšā tā, ka maz neliekas, kas, protams, rezultējas vemšanā.
4. Viņa bauro, ņerkst un ņaud visu dienu.
No rītiem, kad man vēl ieplānots kādas 2-3 stundas gulēt, tas viss pieņemas spēkā. Dzirdu kā laiza maisiņu un kā brēc. Ja apsauc, tas līdz uz 5min. Citreiz var dzirdēt, kā kaut ko, visticamāk skaidas, ēd un izvemj. Ja viss ir saslaucīts, viņa grauž no pagalēm nost, tad pa virsu sadzeras un tad izvemjas, un pēc tam uzēd pelnus un spalvu kamolus, kurus velk ārā no mēbeļu apakšas.
Es vienkārši nespēju to izturēt. Var mani mācīt, ka kaķītim vajag nodarbības, tad aizmirsīsies, bet tā nav, un tas nepāriet jau mēnešiem. To nav iespējams izturēt katru dienu, atkal un atkal.
Viss. Lai ēd. Man nervi ir svarīgāki. Es to nemitīgo neirotisko traci nespēju izturēt.

Saņēmu ziņu no atzītas fantāzijas žanra speciālistes, ka mana grāmata ir izlasīta un tiks vērtēta. Kritiski. Galīgi nepatika, lai gan esot šis tas arī labs, ko teikt. Tas man tiešām liktu nedaudz satraukties un iegrimt rakstniekiem raksturīgajās šaubās "tas ir ģeniāli/tas ir mēsls" sekundes simtdaļas laikā. Tomēr tā nenotika. Kāpēc?
Jo viņai patika mans pirmais romāns un viņa pat teica, ka šis esot nesalīdzināmi vājāks par to. Savu pirmo romānu es uzrakstīju gandrīz precīzi pirms desmit gadiem. Es toreiz nebiju izlasījusi nevienu nopietnu rakstu par romānu rakstīšanu. Man nebija zināms nekas no tā, ko es zinu un pielietoju tagad. To romānu es vienkārši rakstīju uz priekšu un viss. Es nedomāju par teikumu struktūru, par loģisku šizeta virzību, patiesībā ne par ko. Es vienkārši rakstīju uz priekšu. Es varētu piekrist, ka darbs nav ļoti slikts, jo es jau tajā vecumā biju izlasījusi simtos mērāmu grāmatu skaitu, droši vien ap 2000 vismaz, kas man deva zināmu ieskatu. Tomēr tagad, kad es palasu šo darbu, man ausis svilst un ir pat grūti uz to skatīties. Neveikli teikumi, nesakarīga šizeta līnija, stereotipiski tēli... nu labi, tēli nav pati sliktākā daļa, bet tomēr. Ļoti daudz faktu, kam nav nekādas nozīmes stāstā, apakššizeti, kuri nekur neved... kas tur ir labs, ir atmosfēra, es domāju, ka tā man ir sanākusi. Rodas sajūta, ka redzi to pasauli. Patiesībā no tā romāna ar ļoti daudz darba varētu iztaisīt kaut ko labu, bet ne jau pat mēneša laikā. Tas būtu pilnīgi jāpārraksta.
Tad nu rodas jautājums - ja tas darbs ir labs, bet šis - slikts - kas tad tieši darbā ir vērtēts?
Šajā romānā es slīpēju katru teikumu. Es viju šizeta līnijas tā, lai tās visur sakristu un virzītos loģiski, bet ar daudziem pārsteigumiem. Es izstrādāju katru tēlu ar tēla profilu, viņa stiprajām un vājajām pusēm. Es gāju cauri darbam 12(!) reizes, bet tam pirmajam - 3. Vienreiz pēc uzrakstīšanas, tad iesniedzu, un pēc tam vēl divreiz, vadoties pēc korektora norādēm.
Galu galā mans tagadējais darbs ir paticis visiem, kas to ir lasījuši. Nav nevienas atsauksmes, kurā varētu atpazīt labi vai slikti slēptu "negribu tevi aizvainot, bet vļeh". Tādus es saožu jūdzi pret vēju.
Ja viņai vienkārši nepatiktu mans tagadējais darbs, ok, es ņemtu nopietni, bet, ja viņai tik ļoti patika pirmais un šis ir salīdzinoši daudz sliktāks, tad, lūk, ko es tur sagaidu:
Darbs rakstīts ar vēlmi šokēt, tajā ir nevajadzīga vardarbība, negatīvi pārspīlējumi, pārāk daudz seksa, samistroti žanri, darbs domāts tīņiem narkomāniem.
Jo pirmais bija mana New Age perioda darbiņš, viss tāds gaišs, tautiskā romantisma garā, galvenā varone bija 14 gadus veca meitenīte, kuru vienaudži atstūma, jo viņai bija nepareizas krāsas mati, un tādā garā. Tas romāniņš vēl arvien ir man tuvs kā mans pirmais lielākais darbs, bet tas ir jūtelīgs, stereotipiski fantasy garā bez liekas oriģinalitātes, un man tagad būtu kauns kādam šo grāmatu dot lasīt. Es esmu 100% pārliecināta, ka Nakts sarkanā smarža ir daudz, daudz labāks darbs par Miglas jūru. Un pat vienalga vai tā ir skala -100 un -75 vai +75 un +100.
Tieši šī atšķirība arī nosaka manu attieksmi par to, ka vērtētājai vienkārši ir aizspriedumi pret kaut kādām darbā aprakstītām tēmām, kā biseksualitāte, poliamorija, absolūti brīvs sekss un cita "amorāla" uzvedība. Pirmais darbs ir tīnībā aizkavējušās meičiņas gara darbs, bet šis - pieauguša, literatūrā un rakstniecībā daudz izglītotāka cilvēka darbs.
Manu pirmo darbu daži pat nespēja līdz galam izlasīt, bet par otro ir ļoti labas atsauksmes. Ja būtu runa par parasta lasītāja gaumi, tad protams - kādam patīk vienas tēmas, citam citas, bet tā nevar būt nopietna kritika. Nu nevar. Protams, es izlasīšu un izvērtēšu. Var jau būt, ka es kļūdos, bet tad, ja NSS ir slikta, tad MJ ir vēl daudz reižu sliktāka. Es nedomāju, ka pats Stīvens Kings vai, pie Velna, Šekspīrs, mani pārliecinās otrādāk.

Paskat, maģijas kursam grupa pamazām vācas ne tikai Rīgā, bet arī Jēkabpilī. Interesanti, interesanti...