Es ilgus gadus centos kaut ko panākt, bet tad atzinu, ka tas ir Sīzifa akmens un vairs necenšos, samierinos, ka nebūs. Kādu laiku ir vieglāk, bet ir stulbi, ka kaut kādā brīdī tās cīņas sāk pietrūkt, sevišķi tāpēc, ka kāds cits nespēj pieņemt padošanos un visu laiku baksta to akmeni atkal sākt velt tajā neuzveicamajā kalnā.
Varbūt dažreiz atzīt realitāti nav nemaz tik veselīgi. Pieņemt to, ka bija, ir un būs slikti. Gribas izlikties, ka to "būs" tomēr vēl kaut kā var uzvarēt.

Mani reti kas pārsteidz, izņemot skaistumu un īpašas iekšējās izjūtas, bet fakti, rīcība - nu nav tā, ka es bieži šausminātos - kā tā var. Tomēr es piedzīvoju kaut ko pilnīgi apstulbinošu un ļoti smieklīgu.
Gotu grupā FB uzradās čiksīte, kuras sūdzaba bija šāda: "Biju citā grupā, un tur ieraudzīju šausmīgu attēlu, kas mani izbiedēja. Tajā bija virsma ar daudziem maziem caurumiņiem. Man no tā ir fobija. Es tāpēc šo postu nosūdzēju grupas adminiem, ka ir cilvēki ar tādu fobiju, ka tādas lietas nedrīkst publicēt, un viņi mani izsmēja un izmeta no grupas."
Man ir zināms, ka pastāv tāda fobija, taču pats labākais ir tas - grupu FB sauc "Horror".
Tā īpašās attieksmes pieprasīšana ir kaut kāda slimība. Nē, ne pret vienu nav jāizturas labāk tikai tāpēc, ka viņam ir problēmas, ka viņš ir minoritāte vai tāpēc, ka viņš ir cietis. Tam ir domāta ģimene un draugi, kuriem jāucinās un jāpieņem tādi cilvēki, kam ir īpašas prasības. Sabiedrībai ir jāizlemj, kuras problēmas mēs akceptējam kā vispārēji risināmas, piemēram, cilvēki ratiņkrēslā - to pieņemam, to risinām, nodrošinām pieejamību, bet mēs nevaram kā sabiedrība nodrošināt visu iespējamo vajadzību apmierināšanu. Ir cilvēki, kas neredz krāsas, ir cilvēki, kam nav roku, ir cilvēki, kam ir bail no zilas krāsas, bet vai tāpēc mēs aizsegsim debesis?
Man ir žēl, ja kādam ir problēmas un viņš no tā cieš, bet tā īpašās attieksmes un pat žēlošanas kultūra man dziļi derdzas. Man arī ir savas dīvainības, bet es saprotu, ka es nevaru pieprasīt, lai veikalos neatskaņo mūziku, kas man nepatīk, jo man no tā paliek slikti un garšo pēc gliemežiem.
Nosūdzēt šausmu literatūrai un filmām veltītā grupā, ka tevi kaut kas izbiedēja - tas nu gan ir līmenītis pa pirmo. Un diemžēl tādu cilvēki sarodas arvien vairāk. Ja grūtnieču grupā kāds ieliek nodīrāta kaķa bildi, es saprotu, ka, pat tad, ja tas ir kaut kādā ziņā par tēmu (gan var izdomāt kādā), es saprotu, ka kāda pasūdzas, jo grūtnieces tīri objektīvi ir jūtīgākas un viņu stress kaitē bērnam, bet nodīrāts kaķis ir vispāratzīti briesmīgs skats. Tomēr nevar prasīt, lai neliek bildi ar zīdaini punktainā sedziņā, jo tev ir bail no punktiņiem.
Un tas viss tikai iet arvien tālāk un tālāk.