Es dažkārt jūtos vainīga, ja man vienkārši nepatīk kāds cilvēks un viss, lai gan citiem patīk. Vai arī ne gluži nepatīk, bet arī ne patīk un nav vēlmes viņu satikt tik bieži vai tik ilgi kā citiem. Man nav šobrīd tādas problēmas, jo nav nekādas sociālas dzīves, bet es nez kāpēc par vienu tādu cilvēku iedomājos. Tādus cilvēkus citi grib ņemt sev līdzi vai arī tie vienmēr ir pie kāda sastopami.
Iedomājos, ka man ir četri šādi cilvēku tipi, kuri man nepatīk, lai gan nav tā, ka es šos iemeslus uzskatītu par pietiekami pamatotiem, lai kādam teiktu - nē, viņu nē, jo tas un tas, un tas. Problēma jau ir tieši tajā, ka tas vienkārši nepatīk un viss, nevis viņi ir kaut ko izdarījuši vai uzvedas vispārēji nepieņemami.
Pirmie ir vissliktākie - kusli cilvēki ar zemu pašvērtējumu. Man vispār patīk šis vārds - kusls. Tas nav tā, ka cilvēks ir tieši vājš, man liekas, ka kusls ir tāds, kas arī īsti negrib. Vājš cilvēks var kādā brīdī arī pacensties, varbūt karot ar savu vājumu, bet kusls cilvēks ir tik dziļi kusls, ka tā ir viņa būtība. Ja kādam ir zems pašvērtējums un visādas fobijas, nevarības un stāvēšanas malā, un tas veido galveno viņa personības daļu, tad man vienalga, ja arī viņš ir gudrs vai ar līdzīgām interesēm, man riebjas un viss. Un šie kusliķi dažreiz vēl ir arī lecīgi, jo jūt, ka viņos kaut kas trūkst. Viņi tā aizmuguriski mēdz mēģināt kādam lēkt acīs, bet ar nodurtām acīm un ne tieši. Tad vispār drausmas.
Otrie ir plātīgi cilvēki, kam ir pārspīlēts pašvērtējums, turklāt tas tā ir vienmēr un par visu, nevis šad tad. Viņiem viss vienmēr ir veiksmīgi, viņi vienmēr kādu uzvar, viņiem vienmēr viss ir labāks.
Trešie ir aseksuāli cilvēki dzīves ziņā. Nevis tādi, kam neinteresē sekss, bet viņiem nav kaislības ne uz ko, viņi ir celibātiski uz prieku, brīvību un jebko skaistu. Ja tas vēl apvienojas ar pirmo tipu, nošaujiet... Dažreiz viņi ir ļoti lietišķi un runā arī privātā sarunā tā, it kā es būtu kliente respektablā uzņēmumā. Viņi nevis baidās izpaust sevi kā pirmie, bet viņi uzskata jebkādas dzīvības pazīmes par apkaunojošām.
Un tad ir tādi, kas vienmēr ir priecīgi un vienmēr domā pozitīvi. Te vispār nav ko teikt. Ja komplektā ar otrajiem, drausmas garantētas.
Visi šie cilvēki it kā nedara neko sliktu, it kā viņi var būt draudzīgi, it kā nav ko pārmest. Te nav runa par tiem, kas ilgi nīd un īd, tas visus kaitina un tas ir kaut kas konkrēts, ko pateikt, ja man nepatīk. Otrie, piemēram, var nemaz arī citus nenoniecināt, bet tikai slavēt sevi, kas it kā nebūtu nekas slikts, un tad man nav kā pamatot savu viedokli. Tas, ka kāds "domā pozitīvi", arī nav nekas slikts. Es tādus cilvēkus vienkārši nepanesu, bet man ir tā bijis, ka paciešu, jo nav jau ko pārmest. Sevišķi žēl pārmest kuslajiem, jo viņiem jau tā viss ir slikti.
Un ko tad lai dara galu galā?

Vairs nebūtu jēgas no atmiņu kladēm. Neviens vairs nevar pateikt ne kura ir viņa mīļākā krāsa, ne dziesma, ne grupa, ne filma. Visur būtu ierakstīts "pārāk daudz lai visas nosauktu".
Man šķiet, ka cilvēki vairs nezina, kas viņiem patīk, jo ne par vienu filmu vai dziesmu vairs nedomā, neizjūt, vienkārši patērē, patērē un patērē milzīgā ātrumā.
Man ir mīļākā dziesma jau entos gadus viena, bet vienas mīļākās grupas nav, taču es varu nosaukt vismaz dažas, kas pretendē uz tādu godu. Man ir mīļākais seriāls, viens konkrēts, tāpat man ir viena konkrēta mīļākā filma, lai gan ir daudzas, kas man ļoti patīk.
Mīļākās krāsas man pēdējā laikā mainās, kas ir nepierasti, jo kādus 20 gadus man bija viena mīļākā krāsa, tad trīs gadus cita, un tagad ir viena, bet neizteikti pārāka par to, kas bija 20 gadus.
Man ir mīļākā puķe jau kopš agras bērnības, lai gan man patīk gandrīz visas puķes. Laikam jau pat visas patīk, vienkārši dažas patīk daudz mazāk un es tās pati neizvēlētos audzēt. Tā kā aug man dārzā, lai jau aug, bet nekad nestādītu.
Man nav viena mīļākā zvēra, putna vai cita radījuma. Man nav vienas mīļākās zvaigznes, bet man ir mīļākā planēta (aiz Zemes nākamā), arī jau kopš bērnības.
Tas ir tik dīvaini, ka tagad viss ir plūstošs, nekas nesaglabājas, viss ir tikai tik ilgi, cik tas aktuāli skan pa radio. Tad ir "o, kā man patīk šitā dziesma, kaut viņu biežāk spēlētu" un pēc mēneša jau vairs neatceras, kā to sauca.

Man tā gribētos sarunāties ar kādu, stundām no vietas sarakstīties... laikam jātēlo, ka man ir 16 gadi.