Nav konkrēti ar to saistīts, bet tajā online skolā, kurā es mācos, mums bija uzdevums izdomāt un priekš sevis uzrakstīt trīs savas lielās bailes. Vienas fiziskas, kā, piemēram, no zirnekļiem, nāves, sāpēm, augstuma, šaurām telpām utt. Otras psiholoģiskas - no atraidījuma, no vientulības, no zaudēšanas utt. Trešās garīgas, par ko šeit nerakstīšu.
Pirmajās man ir viegli - man nav daudz iracionālu baiļu no kaut kā, un nevienas no tām tomēr nav ļoti spēcīgas. Man nav bail no zirnekļiem, lai gan ir bail no lodveida zibens, bet tās bailes nav ļoti ļaunas. No kā man ir visvairāk bail - no lielām fiziskām sāpēm, un galvenokārt, ja, piemēram, es būtu kaut kā ierobežota, kā piesieta, ieslodzīta šaurā telpā, un spīdzināta. Es droši zinu, ka, ja man ļoti sāpētu, es mierīgi izlektu pa logu vai kā citādāk to izbeigtu, bet būt piesietai un nespēt to izdarīt - jā, tas ir ļaunākais.
Un tad grūtākā daļa - psiholoģiskās bailes. Tomēr es izdomāju.
*
Man ir visvairāk bail iedomāties, ka es kādam esmu vairāk vajadzīga un mīlama, nekā patiesībā tas ir, un tad aplauzties, ka nē, neesmu vis, ne vajadzīga, ne mīlama, vai arī esmu, bet daudz mazāk nekā es iztēlojos.
*
No tā man ir fanātiski, drausmīgi bail. Es esmu to piedzīvojusi un nekad, nekad mūžā vairs nevēlos kaut ko tādu piedzīvot. Es nekad negribu, lai šī drošā saliņa, ka es kādam tomēr rūpu, tiek sadragāta, tāpēc man nekad mūžā vairs nebūs šīs drošās saliņas. Es nekad mūžā vairs neticēšu, ka es kādam esmu nopietni vajadzīga un ka kāds mani mīl. Labāk ir izturēties piesardzīgi, pieņemt kaut ko daudz zemāku, un tad katrs labs vārds vai dāvana, vai uzmanības izrādīšana ir kā jauks pārsteigums.
Nē, to es patiešām nekad, nekad mūžā vairs nevēlos piedzīvot, ne par kādu cenu, kaut vai atraujot sev kaut ko nozīmīgu.

Istaba ir jūtami siltāka. Tumši zaļā sienu krāsa ir tieši tāda, kādu es gribēju. Tonis ļoti skaists. Sienas nav perfektas, bet tomēr ir patīkami. Logu rāmji balti, tāpat kā griesti, piestāv baltajai krāsnij un piedod nedaudz konvencionālāku skatu. Nav jau tā, ka mēs te drīkstētu pilnīgi visu darīt, kā gribam. Ja drīkstētu kā gribam, sienas būtu tādas pašas, bet griesti un logi melni. Griestus varētu apgleznot ar tumsā spīdošu krāsu. Vai varbūt visus griestus noklāt ar zvaigžņota debesjuma fototapeti.
Esmu kļuvusi par lielu fanu ļoti tumšām sienām. Nu nesamazina tas telpu. Lieli, kontrastējoši un spilgti raksti samazina, bet ļoti tumšas sienas tieši paplašina. Nu jau vairs tikai grīda jāieliek un šis tas vēl jāpieskrubina, un tad varēs likt atpakaļ melnos aizkarus un mēbeles ar melnajiem plediem. Es noteikti jutīšos telpā daudz labāk.
Ļoti gribētos tikpat smuki arī visu izremontēt, bet tas nu gan paliks uz tālāku laiku. Vispirms viesistaba, tad kaut kad virtuve, un pēc tam jau redzēs.

Atkal Krēsla. Tava grāmata atgādina Krēslu. Un tad vienmēr rodas tās pārdomas, vai tā saka tikai tāpēc, ka tā ir grāmata par romantiku un vampīriem (vienīgā līdzība, ko es spēju saskatīt, bet ok, esmu tikai filmas redzējusi), vai arī es tiešām esmu sev izrakusi drausmīgu, dziļu kapu?
Jo man ne vismazākajā mērā neliekas, ka mana grāmata ir līdzīga Krēslai, cik spriežu no filmām. Darbība notiek ar pieaugušajiem, galvenajiem varoņiem ir 23, 27 un 33 gadi, tā nenotiek skolā, nav runa par pusaudžiem, ok, ir, bet ne centrālajā vietā. Labi, es rakstu par to, ka kāds jūsmo par kāda izskatu un nespēj nolaist acis, un, ko gan tu neteiksi, beigās izrādās, ka tas ir bijis tikai hormonu un tiešām objektīvi ļoti skaista izskata raisīts juceklis, un beigās šie cilvēki nemaz nav kopā. Vēl jo vairāk, ko tu neteiksi, manam mīlas trijstūrim beigas ir tādas, ka kopā saiet nevis skuķis ar vienu no vīriešiem, bet gan viens no vīriešiem kopā ar skuķi un vēl otru vīrieti piedevām. Sākotnējā romantika izrādās kaut kāds juceklis un skuķis ar pirmo vīrieti paliek tikai draugi. Manā grāmatā vēstījums tieši ir tāds, ka monogāma savienība uz mūžu ir pārāk ilgi vampīra mūžam (nu, cilvēka varbūt arī). Jēziņ, nu tur taču VISS ir citādāk!!!!!!!!
Kāpēc man tas ir visu laiku jādzird??? Vai viņi visi ir jukuši vai arī es esmu jukusi un esmu uzrakstījusi Krēslu2??? Kā to var nepamanīt?
Jebal. Krēsla ir derdzīga radība, es tās filmas noskatījos tāpēc, lai man būtu kaut kāds viedoklis, un tāpēc, ka smagi slimoju, un nespēju neko normālu sagremot. Ja man būtu jālasa, es laikam trieku ķertu procesā.
Vai es neķeru trieku no savas grāmatas tikai tāpēc, ka tā ir mana, un esmu sev aizmālējusi acis?
Ja tas nebūtu jau ceturtais cilvēks, kas man kaut ko tādu saka, es neapsvērtu to, ka esmu jukusi, bet tagad man tiešām sāk likties, ka kaut kas man nav ar saprātu kārtībā. Kuram te ir taisnība???
:(