Iepriekš man nebija iebildumu, bet tagad es nožēloju, ka esmu piedzimusi par latvieti, ka mana dzimtā valoda ir tik maza. Nē, man tas neliekas kruti un īpaši, un interesanti. Mūsu zemīte man ir mīļa, bet apgūt kādu valodu tādā līmenī kā dzimto ir grūti. Jā, to var izdarīt, bet tas nav viegli. Ja vēlas rakstīt vai kā citādi izpausties angliski mākslinieciski, valodu ir jāzina ļoti augstā līmenī. Būtībā perfektā līmenī.
Mūsu sabiedrība, šis mazais pīļu dīķis, ir ļoti stereotipiska. Lai rakstītu kaut ko, kas nav domāts katram, beigās sanāk, ka tu raksti to, kas patiks 0,1% cilvēku, bet, ja to pašu skaitu ņem pasaules līmenī, jau sanāk daudz, daudz vairāk. Mums te viss ir tik mazs. Nekad agrāk to nebiju tik skaudri izjutusi, kā FB rakstnieku grupā. Viņi dalās ar saviem darbiem angļu valodā, un absolūti vairums no viņiem ir angliski runājuši kopš dzimšanas. Citām lielākām valodām kā franču, vācu, krievu, arī mums eksotiskākām kā japāņu, hindi utt ir tik daudz priekšrocību. Es to nevaru. Mana specifiskā, Latvijas konservatīvajai sabiedrībai droši vien derdzīgā grāmata noteikti varētu atrast savu nišu pasaulē, angliski lasošajā sabiedrībā, pie kuras pieder droši vien vismaz miljards cilvēku. Es nezinu, es tikai tā iedomājos. 0,1 no miljarda ir viens miljons, vismaz tā es savā ģeķībā izrēķināju). Ok, droši vien tāda sabiedrība, kas arī lasa grāmatas, ne tikai spēj saprast rakstītu tekstu, ir stipri mazāka, bet vienalga tur sanāk makans skaits cilvēku. Latvijā tas ir sūds uz kociņa, pie tam cilvēki nav maksātspējīgi.
Sāku ilgoties, lai tiešām būtu visiem viena valoda.