March 26th, 2016

10:51 pm
Ir tik jocīgi

Pēdējā laikā es tik daudz smejos. Man daudz kas liekas smieklīgi.
Un ir tik jokaini rakstīt, rakstīt, un viss tik labi veicas, un tad vajag pačurāt un kājas saļogās, jo asinīs pāris promiles, kas nav pamanītas. Kamēr raksta, neko tādu nemana. Un rakstītais ir labs arī nākamajā un aiznākamajā dienā. Pie tam nez kāpēc parakstīt var ļoti ātri. Viegli, brīvi.
Nē, vienmēr to nevajag, vispār parasti nevajag, bet tad, kad ir bijusi garāka pauze, dažreiz vajag kaut kā pabīdīt.
Neko nevar sakarīgi padarīt, bet parakstīt var.
Es gribētu, kaut man zāle darbotos pozitīvi. Vai būtu kāda alternatīva narkotika. Grāmatas labā es to lietotu pat ar sliktām sekām.
Un vēl kas ir jocīgi - saprotu, ka, lai gan domājos esam līdzīgi domājošu cilvēku sabiedrībā, tomēr esmu sev un citiem tik daudz melojusi. Mana būtība ir tikusi koriģēta, lai gan mazāk nekā esot sabiedrībā vulgaris. Es neesmu bijusi es tik ļoti, cik es esmu tagad, kad pavadu laiku tikai ar vīru un ļoti retos gadījumos ar kādu citu.
Tā ir - ja tu domā patstāvīgi, tu nonāc izolācijā, jo sabiedrības doma vieno, bet individualitāte šķeļ. Individuālās domas ir tik dažādas, bet sabiedrības uzskats - lai gan ne gluži vienots, bet vienotāks.
Nav vairs neviena cilvēka, kas domātu kaut cik līdzīgi man, kā tikai manas divas mūža mīlas. Un arī... katrs savā veidā.
Būtībā esmu viena, bet es. Vai tam ir lielāka vērtība nekā būt mīlētai, būt draugu vidū?
Nē. Bet tam ir sava burvība.

10:58 pm
Un tomēr...

Un tomēr cik nežēlīgi man viņu pietrūkt. Cik ļoti es gribētu, lai viņi mani mīl. Citādāki, citādāk domājoši, kaut kādā ziņā man nesaprotami, pat nosodāmi. Un tomēr. Pietrūkst visu kā viena. Ok, nē, divu nepietrūkst, bet visi pārējie...
Un kad dzīve negribot saved kopā ar kādu no pagātnes, ar kādu, kas nav uzskatījis, ka esmu pietiekami laba, kas ir atraidījis un sāpinājis, tad negribas vairs neko, neko, neko, kā tikai saldu vientulību.