2014.gada beigās manā dzīvē ienāca, teiksim tā, "pārmaiņas". Būtībā vajadzēja pusotru gadu, lai vispār sāktu elpot. Šī gada Imbolkā es sajutu pirmās īstās, neizspiestās un netēlotās, sev nemelojošās atlabšanas pazīmes. No visa, protams, ir jāizdara kaut kādi secinājumi. Es nedomāju, ka dzīve ir skola un mūsu uzdevums ir kaut ko iemācīties, bet es izvēlos to darīt, jo tas ir gudrāk, nevis tāpēc, ka kāds to no manis varētu gribēt.
Nekad neesmu bijusi tik zemu, nekad neesmu domājusi, ka pēc visas pusaudzības, skolas laika depresijas ir vēl kur tālāk krist man, izrādījās, ka ir vēl neaptverami ciešanu un moku bezdibeņi.
Kad beidzot esmu ārā un spēju paskatīties no malas, daudz kas kļūst skaidrāks. Kamēr vēl ir visā tajā iekšā, grūti paskatīties loģiski, jo nav skaidrs, pie kā tas novedīs. Tagad man ir skaidrs, pie kā tas ir novedis.
Uzreiz jāsaka, ka es nenosodu savus iepriekšējos uzskatus vai kādu, kas vēl tagad domā tāpat kā es tad. Tie mani greizie uzskati un pasaules redzējums tomēr noveda pie kaut kā, ko es tiešām latviski nemāku pateikt, man nāk prātā vārds "glory". Dieve svētākā, es esmu paveikusi brīnumu dzīvē. Kad es atskatos uz sevi tajos septiņos gados, es esmu bijusi absolūti spoža. Kaut ko tādu es vispār dzīvē neesmu redzējusi. Tagad, kad esmu no tā ārā, es varu godīgi pateikt - es nepazīstu nevienu tik brīnišķīgu, skaistu un fascinējošu radījumu, kā sevi tajā periodā. Es nebrīnos, ka lauzu sirdis un prātus, padarīju cilvēkus trakus gan aiz laimes, gan iekāres, gan ilgām, gan dusmām, gan naida. Nebrīnos, ka ap mani lipa cilvēki kā mušas ap medu. Nebrīnos vairs par tiem vārdiem, kādos mani cildināja, par tām pielūgsmes izpausmēm, ar kādām apveltīja.
Lai gan vienmēr esmu bijusi egoistiska, es tomēr biju tik pārpilna mīlestības un kaut kādas dzīvības enerģijas, ka šķiedu sevi pilnīgi uz visām pusēm. Protams, tikai lai vēl palielinātu savu spožumu, lai iegūtu vēl kādu cilvēku, kam es kaut ko nozīmēju, kaut vai no malas skatoties. Es nekad neesmu bijusi un nebūšu nesavtīga, bet tas nenozīmē, ka man nav gribējies darīt un es neesmu darījusi labu. Es esmu, bet tikai tur, kur tas man ir bijis interesanti.
To var paveikt cilvēks - izveidot sevi par tādu grāmatas cienīgu tēlu, ja cilvēks tic mīlestībai, tic brīvībai, tic sev un skaistumam. Ticība labajam, protams, ļoti individuālā izpratnē, var tiešām gāzt kalnus.
Un jā, tad pienāca tas brīdis, kad es tiešām gribēju darīt labu, nesavtīgi, aiz tīras sirds, aiz pilnīgi eņģeliskas mīlestības, un tad viss aizgāja pilnīgā dirsā, kādu es pat iztēloties ar visu savu iedzimto depresiju nekad nebūtu varējusi. Man nelikās, ka, izņemot neatgriezeniski pilnīgi zaudējot prātu, ir iespējams izciest kaut ko tādu, just kaut ko tādu, tādu pilnīgu personības, gribas, ticības, cerības un jēgas sabrukumu. Man nelikās, ka, saglabājot tomēr kaut kādu saprātu, ir iespējams piedzīvot kaut ko līdzīgu, man likās, ka no tā mirst. Man tiešām likās, ka tas nav iespējams, bet cilvēks ir izturīgāks lops nekā man šķita.
Pirmajā pusgadā es cīnījos, mēģināju kaut ko saglabāt un saglābt, bet nākamajā gadā es jau biju izjukusi pa vīlēm, sabirusi kaut kādās drupačās, zaudējusi jebkādus pamatus, jebkādu personību, kamēr beidzot tas vienkārši iegāja rutīnā. Vairs necentos neko ne saprast, ne no sevis atkal izveidot, vienkārši veģetēju tālāk, jo biju apsolījusi. Jā, dzīvoju tālāk vienīgi tāpēc, ka biju apsolījusi.
Un tad, šī gada sākumā, atkal uznira kaut kas, ko es vairs nebūtu gaidījusi. Viss, ko es gaidīju, bija tikai nāve, bet tomēr no visām tām ķeskām un lupatām izveidojās kaut kas jauns.
Tas nav slavenais stāsts par sagrautu personību, ko pamodina jauna mīlestība un ticība labajam. Nē, pilnīgi otrādi, es vairs neticu nekam tādam. Neticu nekādam labajam ne sevī, ne citos, neticu skaistajam, neticu mīlestībai kā tādai. Ne tādā izpratnē, kā es agrāk ticēju.
Jā, es vēl arvien mīlu, bet ilgāku laiku man bija grūti to pateikt vārdos, jo šīs jūtas ir tik ļoti citādākas nekā tas, ko es jutu un domāju agrāk. Es mīlu gan, tikai pilnīgi citādāk.
Un es sapratu, kam es tomēr ticu, jo kaut kam cilvēkam ir jātic - es ticu dzīvībai. Ja mana dzīvība bija tik izturīga, tad dzīvība kā tāda ir svētums.
Man vēl nav skaidrības, kas te tagad sanāks, bet kaut kas pilnīgi cits. Viss, ar ko es sevi definēju agrāk, visas tās heroiskās un mīlestības pilnās īpašības, vairs neeksistē. Esmu piedzimusi no jauna nevis ekstātiskā sprādzienā, bet gan tā, kā veidojas planētas - pīšļi un putekļi pamazām salīp kopā. Visumā viņi nevar nesalipt kopā un nedzīvot. Visums pieprasa dzīvošanu un dzīvošana grib būt dzīve.
Manī nav salta naida vai mežonīga niknuma, neesmu sūrais, vīlies varonis, kas neprātīgās dusmās metas atriebties. Es esmu pīšļi un putekļi, kas vairs netic nekam citam, kā eksistences nepieciešamībai un kas šo eksistenci vēlas piepildīt ar kaut ko sev nedaudz patīkamu.
Nekas vairs nesmaržo un negaršo tik labi un spilgti kā agrāk. Pasaulē ir par kvadriljonu mazāk krāsu. Šajā pasaulē ir tikai septiņi toņi, kas visu laiku atkārtojas jaunās oktāvās nevis miljoniem toņu nokrāsu kā bija agrāk. Šajā jaunajā eksistencē ir tikai tās dažas psihologu atzītās emocijas nevis tūkstošiem nokrāsu. Šajā pasaulē nav nekāda krāšņuma, nekādas sakāpinātības, nekādas ekstāzes vai sagrāves.
Es esmu izdegusi. Jā, mana sirds ir salauzta un tā vairs nekad nesadzīs, bet tā arī nav apstājusies. Es esmu dzīva, lai arī vairs nedegu ar miljoniem liesmu.
Vai man ir žēl? Nemelošu. Jā, ir žēl, bet viss, kas esmu bijusi agrāk, ir tikpat neiespējami, kā atgriezties mātes miesās un piedzimt atpakaļ.
Kas nāk tā visa liesmojošā krāšņuma vietā? Kaut kas ciets kā tērauds.
Līdz mūža galam man vajadzēs dzīvot kā izdegušu pelnu čupai, kas palikusi pēc ugunskura, kā neitronu zvaigznei, kas palikusi pēc supernovas sprādziena. Man nav daudz, ko zaudēt. Man ir palikušas dažas ogles zem pelniem. Taču tieši tāpēc es cīnīšos līdz asinīm un uzvarai vai nāvei, lai tās saglabātu. Man nav nekādu resursu, visa mana galvenā un kaut ko vērtā dzīves daļa jau ir aiz muguras. Tā mani nav izveidojusi par kaut ko labāku, bet atstājusi tikai nedaudz siltus izdedžus, tomēr tie ir mani. Tā ir mana serde, mans centrs. Tās krāšņuma paliekas ir manas.
Nekad mūžā es vairs neielikšu tās kādam rokās, ne pat šķipsniņu. Nekad vairs neviens nedabūs no manis kaut nedaudz siltuma, kā tikai tie divi cilvēki, kas ir apliecinājuši, ka viņiem var kaut nedaudz, nedaudz uzticēties.
Es vairs negribu neko, kas nav mans. Es gribu būt tikai es. No šiem pelniem nekad nepacelsies fēnikss, bet pelni paliks. Tie paliks līdz galam.
Tam nav nekāda sakara ar kaut kādiem maniem vispārējiem uzskatiem, ka nav vērts mēģināt vai kaut ko tādu. Nē, es neko vispārēju no tā nesecinu. Es secinu tikai pati par sevi. Es varu pasmaidīt un pat just siltu prieku par kādu, kas lido, kas deg un zied.
Tas vienkārši vairs nav man. Es nekad nebūtu domājusi, ka ciets tērauds kā dzīvotgriba var būt tik patīkams. Kaut kas tik nodzisis, tik izbeidzies, noziedējis un novītis, bet kļuvis pastāvīgs. Auksts, tukšs, iziris sastāvdaļās, bet ar tādu tērauda stīgu pa vidu.
Ja es to pārdzīvoju, es dzīvošu arī tālāk.