tethys_

Un šeit nu arī sanāk tas nobeigums. Man ir mana mamma, kas mani mīl cauri visam, un man ir mans vīrs, kas mani ir izvēlējies un tic mūsu attiecībām pat pēc tā visa.
Un man esmu es pati.
Es nemaz nebrīnos, ka tādos procesos esošs cilvēks nevienam nav vajadzīgs. Tas, protams, ir sāpīgi, bet neviens netur mājās izdegušu spuldzīti. Tāds ir dabas likums. Kas tev vairs neder, to tu izmet, un es arī esmu metusi ārā bez žēlastības izdegušās spuldzītes.
Tā ir tik neaptverama brīvības sajūta. Man nekad nelikās, ka tādai brīvībai ir kaut kāda vērtība, bet izrādās, ka tā ir elpu aizraujoša.
Man arvien vairāk gribas būt vienai. Patiesībā es beidzot esmu tādā stāvoklī, ka es tiešām gribētu pamēģināt nodzīvot mēnesi, nepasakot neviena vārda nevienam, izņemot rakstisku apstiprinājumu, ka esmu dzīva un viss kārtībā.
Varētu domāt, ka visas tās daudzās man tik svarīgās attiecības būtu atstājušas kādu bagāžu, kādu tā saucamo "bagātību", bet tās manī ir atstājušas tikai pieredzi, skaistas atmiņas un pilnīgu tukšuma sajūtu.
Jūtot tik neiedomājami daudz tukšuma sev pretim, saskaroties ar tādu nežēlību, nodevību un intereses trūkumu, kad es esmu atdevusi sevi visu gandrīz līdz nāvei, nevar vienā brīdī nesākt izjust tikai tukšumu.
Man vienmēr likās, ka attiecības ar cilvēkiem ir tā vērtība, kas paliks ar tevi mūžam, bet tie ir bijuši tik rūgti maldi... kas tagad garšo pēc pelniem tāpat kā viss pārējais. Jocīgi, bet tas tukšums, kas palicis, atdodot sevi gabaliņu pa gabaliņam, nevis sāp kā agrāk, bet atvieglo. Es tiešām esmu atdevusi to, kas man nav vajadzīgs, kas mani moka. Varbūt tas mūžīgais tukšums, par kuru runāju jau sen un kuru esmu tā vēlējusies piepildīt ir mans labākais draugs.
Varbūt tur ir miers.
Jā, es vēl arvien viņus visus mīlu, tās dvēseles daļiņas, ko esmu izsējusi uz visām pusēm tomēr ir daļa manis, un, ar zināmu lepnumu varu atzīt - es domāju viņi no tām vaļā netiks. Ja kādam pieskaras kaut kas tāds kā es pagātnē, to nevar tik vienkārši nogriezt.
Tomēr es viņus vairs nemīlu ar sirdi, bet ar kaut ko visumā aizlidojošu, kaut ko klātneesošu. Manā sirdī patiešām ir tikai tas mierinošais tukšums. Varbūt tā arī ir tā slavenā Mūžība un Klusums.