Tas ir Muse literatūrā. Augstvērtīgs, interesants, grūti nolikt malā, emocijas... khemm, emocijiņas raisošs... klasiskas popsas piemērs. Sākšu ar labo.
Viss, kas saistīts ar Adem... un jā, es lasīju angliski, tāpēc vairumu vārdu lietošu šajā valodā, jo es nezinu, kā tas ir tulkots latviešu valodā. Tātad, viss, kas ir saistīts ar Adem tautu man liekas ļoti interesanti. Protams, ka ir stereotipiskas iezīmes, bet roku emocijas, milzīgā atturība kombinācijā ar nūdismu un brīvu seksu ir interesanta. Parastais būtu - dižais samurajs, kas ierobežo savu seksualitāti, vīrieši, protams, ir labāki, blablabla. Šeit ir interesanti. Ļoti ieturēta, uz cīņu balstīta tauta, bet sievietes ir vadošās un pat netiek ticēts tam, ka vīrietim ir kaut kāda daļa bērna radīšanā, kā arī sekss netiek atzīts par kaut ko īpaši intīmu, toties mūzika un vārdi ir intīmākais, kas pastāv. Pilnīgi neizteiksmīgā seja, bet rokas, kas pauž emocijas. Nu tas ir visai oriģināli un interesanti aprakstīts. Ļoti aizraujoši ir tas, kā tas viss tiek pamazām atklāts, liekot no sākuma ticēt kaut kam citam. Jā, tas viss man ļoti patika. Tas, ka Tempi sākumā tiek parādīts kā nezin kas, perfektais karotājs, izcils draugs utt, bet izrādās, ka savējo vidū viņš patiesībā ir visai zemā vērtē un tiek turēts par muļķi.
Fae apraksts par Mēnesi, kas staigā starp abām pasaulēm, par diennakts laiku, kas ir saistīts ar atrašanās vietu. Interesanti.
Kopējais vārdu ritējums - patīkams, ievelkošs. Taisnība, ka ir grūti nolikt nost. Visu laiku deguna galā ir kāds no daudzajiem atrisinājumiem, atbildēm, visu laiku ir kāds jautājums, kas tūliņ, tūliņ tiks atrisināts. Tādā ziņā grāmata ir tiešām labi uzrakstīta.
Kaut kādā ziņā ir vienkāršība, parastums, viss tiek parādīts tā, it kā kaut kas tāds varētu notikt. Tās daļas, kur nav maģija un pārspīlējumi, ir visai dabiskas.
Mūzika tiek celta augstā vietā.
Elodin tēls ir samērā interesants, Bast ir samērā ciešams.
Un... nu, laikam jau arī viss. Tagad sliktais.
Tēli. Jēziņ, svētā dievmātīte, kā es neciešu Kvothe (es tiešām nezinu, kā man latviski jāsaka). Nu bļin, cik viņš ir nenormāli stereotipisks. Jā, jā, kaut kas jau tur ir, bet šis tēls ir ne tikai stereotipisks līdz vēmienam, bet arī neticami kaitinošs. Tas, ka viņš izdara vienu stulbu lietu pēc otras neliek just viņam līdzi. Tas liek just nicinājumu. Tas, ka viņam vienalga neticami veicas un viņš paveic vienu brīnumu pēc otra, tracina. Labais viņā liekas nereāls un neticams, bet sliktais - reāls un ticams. Tā ir ellišķa kombinācija.
Visi pārējie tēli, pat Elodinu ieskaitot ir reizē stereotipiski un nereāli. Denna, Falurian, Fela - jēziņ, kāpēc sievietēm ir jābūt tik plakanām? Un patiesībā kāpēc arī vīriešiem ir jābūt tik plakaniem? Lai izceltu dziļo Kvothe? Jā, viņā ir senas traumas un savi dziļumi, to es nenoliegšu, bet kāpēc man ir tāda sajūta, ka pilnīgi visu to es jau kaut kur esmu dzirdējusi?
Un es nerunāju par to, ka jebkas šajā pasaulē tomēr jau ir pateikts. Ir tā, bet tomēr visu var pateikt kaut kā interesantāk. Var paņemt visstereotipiskāko Romeo un Džuljetu, un pavērst viņu tā, ka tev liekas - neko tādu vēl nebiju dzirdējusi.
Par stāsta ritējumu - kā jau teicu, ir grūti nolikt malā, bet tikai tāpēc, ka visu laiku ir tās mazās intrigas, kas tūliņ, tūliņ atrisināsies. Kopējais stāsts vienkārši neaizķer. Pie dirsas, kas tur ir ar tiem Čandriāniem, tas vienkārši nevelk līdzi visam citam. Nevienu reizi visā grāmatā man neuzsita kādas spēcīgas emocijas. Nesasmīdināja, nesaraudināja, nesadusmoja. Visu laiku ir mēreni interesanti, bet dažbrīd liekas "kāpēc tā jāvelk?".
Vēja vārds bija kaut kas jauns, varbūt tāpēc bija interesantāk, jauna pasaule tomēr, bet arī jau tad es manīju, ka notiek pārāk daudz kas lieks.
Patiesībā es līdz galam nesaprotu, kāpēc man šīs grāmatas tomēr lāga nepatīk par spīti tam, ka lasīt it kā ir aizraujoši. Seklums? Izstieptība? Nu it kā jau nav TIK traki...
Nē, es nesaku, ka grāmata bija slikta. Kopumā es teiktu - mēreni laba, tā uz nepilnu septītnieku, uz 6,5 ballēm. Lasīt var. Daļa par Adem manā prātā izglāba lielu daļu no visa. Taču kā parasti es nevaru saprast - ko visi var jukt prātā? Kāpēc tā ir TIK slavena, kāpēc tiek pasludināta par nez kādu tūkstošgades brīnumu? Normāla, profesionāli uzrakstīta grāmata, kurā ir gan interesantas idejas, gan ļoti liela aprēķina klātbūtne.
Varbūt nav skaidrs, ko šeit īsti grib pateikt?
Nezinu.
Jā, laikam tā ir vienkārši perfekti noslīpēta popsa, no kuras vajadzētu noņemt pilnīgi visas pretenzijas uz kaut kādu gudrību un jēgu. Tikai izklaide, kas neatstāj sajūtu, ka esi uzzinājis kaut ko jaunu, ka tā būtu likusi par kaut ko padomāt, uz kaut ko paskatīties citādāk. Nu, varbūt tādam pilnīgi popsas apsēstam cilvēkam tur arī būtu, par ko padomāt, bet nedomāju, ka kādam, kam ir jau iepriekš ienācis prātā, ka zemas izcelšanās cilvēks var sasniegt daudz vai ka sekss varbūt arī nav kaut kas netīrs vai tikai laulībā pieļaujams, te nav nekā jauna. Pliekana filosofija.
Jā, laikam priekš manis - pliekana filosofija ir tajā visā. Es tomēr meklēju idejas. Te nav ideju.
Varbūt esmu par stulbu, lai saskatītu?
Varbūt.
Bet es nesaprotu masu histēriju. Patiesībā pat par Krēslu es saprotu labāk. Tā spēlē uz kaut ko tik primitīvu, ka nevar nepaķert masas. Kas paķer masas šeit? Manuprāt tieši pretenzijas uz it kā kaut ko augstāku, bet nekā vairāk par pretenzijām tur nav. Lieki nenoslogo prātu un jūtas, bet rada sajūtu, ka it kā esi izlasījis kaut ko dziļu.
Vēja vārds? Nu, jauki... tas ir... jauki. Tomēr atkal... kāpēc man šķiet, ka esmu jau to dzirdējusi..?