Vispār tā sajūta, ka viss mainās tik ļoti, ļoti, ļoti... ir biedējoši tīkama.
Un katru dienu nu jau mēnesi es gribu klausīties tādu mūziku, kādas nav. Tā nav viena, tās ir dažādas, bet tādu noskaņu nav vai arī es tādas nezinu. Man galvā jau atkal skan šīs harmonijas, kādas nepastāv. Es šo mūziku dzirdu sapņos. Tik dažādu, bet dzīvē neeksistējošu.
Vispār man tā vienmēr ir likusies ģēnija pazīme - dzirdēt sapņos mūziku, kādas nav, kaut ko pilnīgi jaunu. Vai es kļūstu par ģēniju? Visu mūžu esmu bijusi nekas visādās izpausmēs. Varbūt tagad jāpamēģina ģēnija nez cikās tur nokrāsas?
Vai no mana kritiena tomēr kaut ko tiešām var izspiest?
Jā, es to gribu, ja var. Ja var, tad lai ir.