Vienmēr mana depresija ir bijusi tāda, ka ja nu man būtu tas un tas, un ja nu būtu tā un tā, tad viņa mazinātos. Un nevajag gudri dirst, ka laime ir tikai iekšās. Kad es to "ja" esmu dabūjusi, tad depresija ir aizgājusi pastaigāties pat dažreiz uz ilgu laiku, pat gados mērāmu.
Taču tagad... nav tādu "ja". Ir tikai viena tumši pelēka līnija un visādi "ja" un "kad" kļūs vēl sliktāk.
*
Nevaru apslāpēt sajūtu, ka mēs vairs netiksimies. Nekad.

Tas ir tik smieklīgi un pazemojoši no vīrieša lepoties ar to, ka ir iebiedējis sievieti. Tā ir, ja tu nespēj izsaukt mīlestību, pieķeršanos, iekāri un vairs pat ne žēlumu, tad zemiem cilvēkiem ir tieksme mēģināt izsaukt jebko, tādā veidā it kā saglabājot kaut kādu kontroles ilūziju. Sak, viņa no manis baidās, tātad par mani vēl domā.
Jā, domāju, protams, jo cilvēks ir tik neizmērojami zemisks un nelietīgs, ka man tur vienkārši apjūk smadzenes. Ar visu savu maitas gēnu vispār nespēju aizdomāties līdz tādam līmenim, tādai parazītiska tārpa eksistencei, veģetēšanai uz primitīvām emocionāli neattīstīta un nodzerta prāta paliekām.
Iebiedē cilvēku un tad lepojas ar sevi :D Baigais sasniegums. Nē, man nav kauns, ka man ir bail, kāpēc lai man būtu?
Lepoties var ar to, ka izpelnies mīlestību, cieņu, pieķeršanos, atzinību, apbrīnu... bet lepoties ar bailēm? :D
Man ir bail arī no vispēdējā cilvēka pasaulē, ja viņš ir ar psihopāta personību, dzēris nedēļu līdz baltajām pelītēm, zina, kur es dzīvoju un draud.
Cilvēki pilnīgi un galīgi bez jebkādas empātijas, kam ir tikai viņš pats un jebkas cits ir nesvarīgs, ja nesaskan ar viņa vajadzībām un nekalpo tām, ir bīstami, protams, jo viņi ir kā vīrusi, kā kaut kas primitīvs un neaprēķināms, ko empātisks un cilvēcīgs cilvēks nemaz nevar saprast.
Vienmēr jau liekas, ka visi tie nelieši ir kaut kur citur, bet patiesībā viņi tepat vien visur ir apkārt, izliekas, dažreiz pat visai meistarīgi, par cilvēkiem, kaut patiesībā viņiem trūkst elementāra sociālā instinkta, viņiem ir iztrūkums būtībā, kas padara cilvēku un pat pērtiķi par to, kas viņš ir. Par sociālu būtni ar empātiju, kaut kādu biedriskumu, pateicību un patiku palīdzēt un atbalstīt, ne tikai izsūkt un visu pieprasīt no pasaules tikai sev.

Jocīgi, ka ir cilvēki pasaulē, kam ir dota dzīve, bet viņi negrib būt nekas vairāk par prastiem perdeļiem.