Ja man būtu tāda vara, es aizliegtu jebkādu organizētu reliģiju un galvenokārt - tās saistību ar valsti. Ja cilvēki par saviem līdzekļiem sanāk kopā, lai kaut ko piekoptu, tās ir viņu tiesības, bet man liekas, ka jebkāda Dieva vārda pieminēšana valstu himnās, rokas likšana uz Bībeles, kad jāsola nemelot tiesās, mazuļu mocīšana apgraizīšanas "rituālos" un tamlīdzīgas nenormālības būtu jāaizliedz visā pasaulē.
Šobrīd vienkārši vēmiens jau sāk nākt no jebkādām tamlīdzīgām lietām. Un vēl civilizētajā pasaulē, rietumu kultūrā!
No reliģijas jaukšanās valsts lietās un vispār negribētas jaukšanās jebkur vairs nav pilnīgi nekāda labuma, pat ne visniecīgākā, ja tāds jebkad ir bijis.
Ir acīmredzams, ka sekulārā domāšana, zinātne un demokrātija spēj darboties bez reliģijas jaukšanās tajā.
Visās malās tagad par to Parīzes notikumu, arī kristieši atļaujas gaudot par to, bet jāatceras, ka Kristietība ir atbildīga par vēl šausmīgākiem notikumiem, ne ar ko nav labāka par Islāmu, tikai tā ir zaudējusi savu lomu rietumu sabiedrībā, tāpēc arī tai vairs nav tādas varas nogalināt citādi domājošos.
Jā, emocionāli varbūt man arī patiktu, ja Latvijā pēkšķi sāktu valdīt Neopagānisms, Vikka un tamlīdzīgi, kas ir mana lieta, bet patiesībā tas būtu tikpat bīstami, jo noteikti atrastos indivīdi, kas varas pārņemti sāktu to izmantot slepkavošanai. Apmulsinātu prastos ļautiņus, piesaistītu tos, kam patiesībā viss ir vienalga, kas tikai sev iestāsta vai pat neiestāsta, ka karo par Dievu un ticību.
Patiesībā piederība kādai no tādām reliģijām, kas uzskata, ka tai būtu jābūt valsts lietai un jākontrolē viss jau man liekas teroristu atbalstīšana.
Drausmīgs vājprāts...

Man likās, ka tas būs smagāk. Esmu pazaudējusi ļoti daudz ko no tā, kas man dzīvē likās obligāti vajadzīgs. Nekā jauna vietā vēl nav. Būs? Nezinu... Taču man nav ne uz pusi, pat ne uz trešdaļu tik smagi, kā man likās.
Man vairs nav Vikkas kopas, man gandrīz vairs nav draugu... man nav sociālās dzīves... Tas viss notika ļoti ātri, bet šobrīd par to ir viens liels miers. Miers arī bija tas, ko es gribēju. Dzīve parasti man dod to, ko es prasu. Parasti ne tā, kā es to esmu iedomājusies, bet dod. Agrāk vai vēlāk.
Man nav iebildumu pret šo caurumu. Tas lēnām aizpildās ar mani pašu. Daudz manis.
Es rakstu, man patīk, ko es uzrakstu, nodarbojos ar savām lietām. Baudu mieru.
Tas, ka nevienam mani īsti nevajag, ka viss, kam biju tik pieķērusies, izjūk, man izsauc tikai nelielas pārdomas, kaut kādas seklas emocijas. Neko daudz vairāk. Varbūt tāpēc, ka tas viss jau bija paredzams. Vai tāpēc, ka man jau kopš jūnija tik ļoti daudz kas ir vienalga.
Es gribu klavieres, jā. Gan jau es tās dabūšu. Spēlēšu, rakstīšu, dziedāšu sev.
Kā nekā... esmu daudz vairāk vērta nekā to, lai lasītu kopā kaut kādas izjukušas druskas un mēģinātu tās reanimēt.
Es neesmu kukaža. Ne tuvu. Patiesībā tieši tāpēc viss tā jūk un drūp, jo es neesmu. Man apkārt draugi un draudzenes kļūst par kukažām. Otrais vilnis. Pirmais bija ap maniem 26 gadiem, tagad ap 30 tas notiek jau otrajā kārtā.
Nē, šoreiz es to saprotu un pieņemu. Es necīnīšos pret to. Es vienkārši dzīvošu un darīšu sev. Ja nevienam vairs nav vajadzīgs tas, ko es piedāvāju, lai būtu. Esmu tik pieaugusi un vieda, lai saprastu, ka man nav jāskrien pakaļ kaut kam. Es palikšu es, kaut vai visa pasaule bērnotos un kļūtu par "mēs", kaut visa pasaule nolīstu savās mājās pie netīrajiem traukiem un istabas stūru pulēšanas.
Es varu kļūt klusa un neredzama, bet es palikšu es.