Man samērā bieži rādās dažādas antiutopijas. Totalitāri režīmi, pasaules gali un teroristu valdīšana.
Šoreiz pasauli bija sagrābis Putins. Neviens vēl nesaprata, kāda nu būs jaunā kārtība, bet bija skaidrs, ka spirināties ir pilnīgi neprātīgi, jo valdošais režīms vienkārši izšāva par jebkādu pretestību un bija pārāk stiprs, lai cīnītos.
Es kopā ar lielu grupu cilvēku bijām uzaicināti uz kādiem partijas svētkiem jaunā zinātnes centrā, kas bija tikko uzcelts. Neviens nezināja, kas tur notiks un kāda zinātne tajā tiek piekopta. Nezinājām arī, ko nozīmē šis uzaicinājums. Bija uzaicināti savā starpā pilnīgi nepazīstami un nesaistīti cilvēki no visas bijušās Latvijas teritorijas.
Izvēles nebija, tāpēc visi ieradāmies. Notika kaut kāda konference par gēnu inženierijas panākumiem, jauniem kultūraugiem, arī mājdzīvnieku sugām, un pēc tam tika mīklaini minēts, ka viss tiks attīstīts tālāk, daudz tālāk. Pasākums beidzās, visi tika palaisti apkārt apskatīt jauno centru, parunāt ar zinātniekiem, kas tur strādā. Es biju sapazinusies ar kādu vīrieti, ar kuru kopā staigājām un skatījāmies, bet nevarētu teikt, ka mūs tas ļoti interesēja. Tad sākām domāt - vai tagad drīkst iet prom. Nevarēja saprast. Sākām meklēt izeju, bet visas durvis bija ciet. Kļuva ļoti neomulīgi. Tad izgājām dārzā, kas bija norobežots ar augstu žogu, bet ieraudzījām, ka vieni vārti ir vaļā ar izeju uz mežu. Nodomājām, ka neviens nav teicis, ka nedrīkst iet tagad prom, tāpēc tā neitrāli, it kā apskatot jaunos stādus, virzījāmies uz turieni, bet mūs apstādināja apsardze ar šaujamajiem un teica, lai ejam vien atpakaļ.
Griezāmies atkal uz ēkas pusi, nesapratām, kas tagad notiks. Es pa logu nejauši ieraudzīju, ka daļa cilvēku, kas bija konferencē, tiek laisti ārā pa durvīm, bet man aizšķērsoja ceļu, kad gribēju tur iet. Vīrieti, ar ko kopā gāju, palaida, bet mani veda uz dārzu atpakaļ. Tur jau stāvēja pulciņš cilvēku, visi zem 40 gadu vecuma, lai gan konferencē bija arī vecāki cilvēki.
Kāda sieviete stāvēja grupas priekšā apsargu ielenkumā. Viņa priecīgi pamāja man un teica:
"Nu redz, varam sākt, galvenā persona arī ir beidzot ieradusies!"
Man jau visu laiku bija ļoti bail, jo neviens no mums nesaprata, kāpēc esam aicināti klausīties šo konferenci, kur apspriež gēnu inženieriju, tāpat nebija skaidrs, vai drīkst iet prom. Vispārēji valdīja ļoti milzīga baiļu atmosfēra, jo nebija skaidrs, kādi ir jaunās iekārtas noteikumi, ko drīkst teikt, ja negrib lodi ribās, ko nedrīkst.
Es sapratu tikai to, ka esmu kopā ar pārējo grupu izraudzīta kaut kam vairāk un ka esmu kaut kādā ziņā izraudzīta galvenajai lomai starp visiem citiem. Sieviete, kas sevi sauca vienkārši par "Nākotnes zinātnieci" sāka mums stāstīt par to, ka ģenētiski modificēti augi un dzīvnieki ir ļoti svarīga lieta cilvēces attīstībai, bet, protams, ir kaut kas vēl daudz svarīgāks - tā ir paša cilvēka modificēšana. Viņa gari un jūsmīgi stāstīja par dažādām iespējām, kā mēs varam ieprogrammēt gaidāmos bērnus būt veselākiem un stiprākiem. Es pārbijos, ka man liks iznēsāt kaut kādu superbērnu modificētu, bet tālākais bija vēl trakāk.
Viņa stāstīja, ka šādas tehnoloģijas, protams, ir mūsu nākotne, bet arī tagadne nevar gaidīt. Ka viņu galvenais panākums ir iespēja pārprogrammēt jau pieaugušu cilvēku. Tur kā pirmais trusītis biju izraudzīta es, jo man esot vispateicīgākie gēni. Mani taisījās pārtaisīt par kaut kādu superkareivi - stiprāku, ātrāku, gudrāku, bet, protams, pakļāvīgāku. Es būšu pirmā, kas testēs šo paņēmienu, un pārējā grupa, ņemot vērā rezultātus ar mani, sekos. Mēs būsim supercilvēku vienība, kas palīdzēs ieviest jauno pasauli.
Man palika nelabi, es apsēdos zemē, bet zinātniece tikai par mani pasmējās. Viņa teica, ka tagad gan es jūtos vāja, bet būšu pirmā no jauno cilvēku paaudzes, mani atcerēsies un liks uz plakātiem, man par godu veidos parādes un pēc nāves manu līķi pielūgs. Man tas gan nelikās pats labākais, kas ar mani varētu notikt.
Pēc tam mūs visus palaida mājās, bet man pie mājas uzrīkoja apsardzi. It kā lai pasargātu mani, bet patiesībā, lai es neaizbēgtu. Tiesa gan, es aizbēgu. Uztaisīju vienkāršu dūmu bumbu, izlikos, ka mana māja deg, sāku kliegt un ārdīties, metu arvien vairāk bumbu, viss bija dūmos, un es izspruku.
Bēgu kaut kur pa neeksistējošu mežu pie mājas, simtsreiz pārvarēju tuvojošos sirdslēkmi, paspēju vēl sadzirdēt, ka viņiem liekas, ka esmu dūmos apdullusi un noģībusi, un apsargi mani meklēja pa māju. Nopriecājos, ka uzreiz nesāks man sekot. Skrēju un skrēju, līdz atradu kaut kādu būdu mežā tikai ar trim sienām un tur apmetos atpūsties. Tas gan man ilgi neizdevās. Virs meža sāka riņķot helikopters, kurā zinātniece megafonā kliedza, lai padodos, tāpat mēģināja ar jūsmīgiem saukļiem mani pielabināt, ka man būs liela brīvība, ka nekas slikts nenotiks, ka vai tad es negribu palīdzēt cilvēcei sasniegt diženību un tā tālāk.
Sēdēju mājiņā un nesapratu, ko tagad darīt. Likās, ka man ir ļoti maz izredžu izbēgt, tāpat, ja izbēgtu, ko es tālāk darīšu?
Šajās drūmajās pārdomās pamodos ar briesmīgu garastāvokli.
Laikam man kā personībai ir ļoti bail no tādām totalitārām iekārtām, no brīvības atņemšanas, ja jau es tik bieži mēdzu redzēt sapņos tādas lietas...

Jēkabpils ir mierīga un rāma, vienīgi darba dienās no 17.00-18.00 rodas sajūta, ka tā tomēr ir Latvijas mērogiem samērā liela pilsēta. Ir satiksme uz ielām, dažreiz pat jāmeklē gājēju pāreja, jo citādi nevar tikt pāri galvenajai ielai, kurai parasti var brist pāri jebkurā vietā, palaižot garām labi ja pāris mašīnu. Veikalos notiek neliela burzmēšanās, ielās ir vērojami cilvēki.
Parasti Jēkabpils ir rāma līdz izmirumam. Es dzīvoju galvenajā ielā, bet no rīta ap 11.00 es varu iziet ārā atvērt slēģus, un tur nav pilnīgi neviena cilvēka, nevienas mašīnas. Vasarā varēja siltās sestdienās staigāt pa skaistākajām vietām, kas Rīgā būtu stāvgrūdām pilnas, bet tur ir tikai daži cilvēki. Vienīgi mežaparkā karstās brīvbdienās ir vairāk cilvēku, bet burzmas nav nekādas. Nav vietu, kur cilvēki gulētu kā sardīnes bundžā cits pie cita kā Rigā Vecāķos vai pie Bābelītes. Var atrast sev vietiņu, kur peldēties netraucēti, sevišķi, kad jau krēslo un kad man tieši patīk peldēties.
Radžu ūdenskrātuve ir fantastiska. Tā ir tik skaista vieta, ko tiešām ir vērts pat atsevišķi apmeklēt. Kad iet apkārt šai ūdenstilpnei, ainava mainās ar katru soli. Gan apkārtnē, gan pats ezers - gribas to tomēr tā saukt - mainās, jo ir pilns salām, katru brīdi ainava ir pilnīgi cita. Stāvkrastu salas ir pilnas dzīvības - putni lido un peld it visur. Var arī noīrēt kempinga mājiņu jaukā vietā pie paša ūdens.
Daugavas krasti ir ļoti skaisti. Gan Krustpils saliņas parks ar tiešām dižo liepu, gan piemīlīgās, mazās mājiņas, kas man raisa pilnīgi fejisku noskaņu. Daudz soliņu, viss sakopts, skaists. Daugava sēkļaina un ainaviska. Skats no tilta arī ļoti skaists.
Vispār Jēkabpils burvība man lielā mērā sakņojas tieši tajās mazajās koka un nekoka mājiņās. Daudzās mazās ieliņas, arī baznīcas, Pils... tiešām ir, ko redzēt. Skats pa pils torni vispār fantastisks. Parki ir jauki, Pils parks, turpat blakus parks pie baznīcas, Kena parks arī jauks, tik ne naktī, jo tur laikam vakaros un naktīs vācas netīkamas kompānijas. Jā, Kena parks :D Nedomāju, ka kādam, kas nav no bērna kājas to dzirdējis, tas neliekas smieklīgi :D
Cilvēki Jēkabpilī liekas mierīgi un samērā pieklājīgi, atskaitot tusētāju kompāniju klubā... Tur gan ir kautiņi un trači. Taču tas nenokauj pilsētas kluso burvību.
Man tieši patīk, ka šeit ir tik izmiris un kluss. Cilvēki no netālā miesta, ar ko esmu iepazinusies, samērā brīnījās, ko tad es te gribu, kā vispār var pārcelties no Rīgas uz Jēkabpili, ka te jau nekā nav. Es gan tam nepiekrītu, ka nav. Protams, ja es te meklētu aktīvu kultūras dzīvi, es aplauztos, jo tāda būtībā lielā mērogā ir tikai Rīgā, sevišķi tāda veida, kādu es parasti baudu. Jā, protams, te kaut kas notiek, esmu apmeklējusi šo to, bet tas nav tas, ko es meklēju. Cilvēki no maziem miestiem, kur tiešām pilnīgi nekas nenotiek, noteikti meklē kaut kādas aktivitātes un notikumus. Tika izteikts viedoklis, ka pilsēta atdzīvojas tikai uz pilsētas svētkiem. Jā, tieši tā. Jēkabpils ir klusa kā kaps un tieši to es arī vēlos. Es devos prom no Rīgas drudžainās aktivitātes, no ļaužu pūļiem, no nemitīgiem pasākumiem, no trokšņiem, pūļiem un kņadas, no smakas un grūstīšanās. Es varu braukt uz Rīgu, ja man vajag pasākumus un "dzīvību". Man dzīvība ir miglā virs lielas, tukšas pļavas, kur es naktī varu būt viena zem zvaigznēm. Dzīvība ir Daugavas viļņos un meža šalkoņā. Putnos manā dārzā un ežos, lapsās un taureņos tepat apkārt.
Kādu citu "dzīvību" lai es šeit gribētu? Mani pārsteidz laucinieku "šeit nekā nav", ko viņi saka par savām dzīvesvietām. Kāpēc lai kāds brīnītos, ka rīdzinieki pārceļas uz mazpilsētu vai laukiem? Man to nesaprast.
Es esmu iemīlējusies Jēkabpils klusumā, mierā un tukšumā. Reizē man te tomēr ir visa vajadzīgā civilizācija iepirkšanās centru un citu iestāžu veidā. Viss, lai iekārtotu sev dzīvi. Klusumā un mierā. Pēc drūzmas un trača es varu aizbraukt uz Rīgu.