tethys_

Jēkabpils ir mierīga un rāma, vienīgi darba dienās no 17.00-18.00 rodas sajūta, ka tā tomēr ir Latvijas mērogiem samērā liela pilsēta. Ir satiksme uz ielām, dažreiz pat jāmeklē gājēju pāreja, jo citādi nevar tikt pāri galvenajai ielai, kurai parasti var brist pāri jebkurā vietā, palaižot garām labi ja pāris mašīnu. Veikalos notiek neliela burzmēšanās, ielās ir vērojami cilvēki.
Parasti Jēkabpils ir rāma līdz izmirumam. Es dzīvoju galvenajā ielā, bet no rīta ap 11.00 es varu iziet ārā atvērt slēģus, un tur nav pilnīgi neviena cilvēka, nevienas mašīnas. Vasarā varēja siltās sestdienās staigāt pa skaistākajām vietām, kas Rīgā būtu stāvgrūdām pilnas, bet tur ir tikai daži cilvēki. Vienīgi mežaparkā karstās brīvbdienās ir vairāk cilvēku, bet burzmas nav nekādas. Nav vietu, kur cilvēki gulētu kā sardīnes bundžā cits pie cita kā Rigā Vecāķos vai pie Bābelītes. Var atrast sev vietiņu, kur peldēties netraucēti, sevišķi, kad jau krēslo un kad man tieši patīk peldēties.
Radžu ūdenskrātuve ir fantastiska. Tā ir tik skaista vieta, ko tiešām ir vērts pat atsevišķi apmeklēt. Kad iet apkārt šai ūdenstilpnei, ainava mainās ar katru soli. Gan apkārtnē, gan pats ezers - gribas to tomēr tā saukt - mainās, jo ir pilns salām, katru brīdi ainava ir pilnīgi cita. Stāvkrastu salas ir pilnas dzīvības - putni lido un peld it visur. Var arī noīrēt kempinga mājiņu jaukā vietā pie paša ūdens.
Daugavas krasti ir ļoti skaisti. Gan Krustpils saliņas parks ar tiešām dižo liepu, gan piemīlīgās, mazās mājiņas, kas man raisa pilnīgi fejisku noskaņu. Daudz soliņu, viss sakopts, skaists. Daugava sēkļaina un ainaviska. Skats no tilta arī ļoti skaists.
Vispār Jēkabpils burvība man lielā mērā sakņojas tieši tajās mazajās koka un nekoka mājiņās. Daudzās mazās ieliņas, arī baznīcas, Pils... tiešām ir, ko redzēt. Skats pa pils torni vispār fantastisks. Parki ir jauki, Pils parks, turpat blakus parks pie baznīcas, Kena parks arī jauks, tik ne naktī, jo tur laikam vakaros un naktīs vācas netīkamas kompānijas. Jā, Kena parks :D Nedomāju, ka kādam, kas nav no bērna kājas to dzirdējis, tas neliekas smieklīgi :D
Cilvēki Jēkabpilī liekas mierīgi un samērā pieklājīgi, atskaitot tusētāju kompāniju klubā... Tur gan ir kautiņi un trači. Taču tas nenokauj pilsētas kluso burvību.
Man tieši patīk, ka šeit ir tik izmiris un kluss. Cilvēki no netālā miesta, ar ko esmu iepazinusies, samērā brīnījās, ko tad es te gribu, kā vispār var pārcelties no Rīgas uz Jēkabpili, ka te jau nekā nav. Es gan tam nepiekrītu, ka nav. Protams, ja es te meklētu aktīvu kultūras dzīvi, es aplauztos, jo tāda būtībā lielā mērogā ir tikai Rīgā, sevišķi tāda veida, kādu es parasti baudu. Jā, protams, te kaut kas notiek, esmu apmeklējusi šo to, bet tas nav tas, ko es meklēju. Cilvēki no maziem miestiem, kur tiešām pilnīgi nekas nenotiek, noteikti meklē kaut kādas aktivitātes un notikumus. Tika izteikts viedoklis, ka pilsēta atdzīvojas tikai uz pilsētas svētkiem. Jā, tieši tā. Jēkabpils ir klusa kā kaps un tieši to es arī vēlos. Es devos prom no Rīgas drudžainās aktivitātes, no ļaužu pūļiem, no nemitīgiem pasākumiem, no trokšņiem, pūļiem un kņadas, no smakas un grūstīšanās. Es varu braukt uz Rīgu, ja man vajag pasākumus un "dzīvību". Man dzīvība ir miglā virs lielas, tukšas pļavas, kur es naktī varu būt viena zem zvaigznēm. Dzīvība ir Daugavas viļņos un meža šalkoņā. Putnos manā dārzā un ežos, lapsās un taureņos tepat apkārt.
Kādu citu "dzīvību" lai es šeit gribētu? Mani pārsteidz laucinieku "šeit nekā nav", ko viņi saka par savām dzīvesvietām. Kāpēc lai kāds brīnītos, ka rīdzinieki pārceļas uz mazpilsētu vai laukiem? Man to nesaprast.
Es esmu iemīlējusies Jēkabpils klusumā, mierā un tukšumā. Reizē man te tomēr ir visa vajadzīgā civilizācija iepirkšanās centru un citu iestāžu veidā. Viss, lai iekārtotu sev dzīvi. Klusumā un mierā. Pēc drūzmas un trača es varu aizbraukt uz Rīgu.