... kad es nespēju ieiet ūdenī, jo auksts un kājas stingst un jūtu krampja tuvošanos, bet kāds cits to var. Nu ilgus gadus nebija tāda situācija bijusi. Bet atzīstu, ka pienāca :D
Taču es zinu, ka depresija un zāles izmaina manu būtību līdz pat stipri dziļiem slāņiem. Novelšu vainu uz to, jo man vienalga, kāda ir patiesība, man ir svarīgi tas, kas MAN ir patiesība. Pohui, es neesmu vainīga :D

... kad man tauriņu pilns vēders un klīstošs skatiens. Atkal, tomēr, galu galā... tas vienmēr notiek, tā jēga kaut kur vienmēr atrodas, prieks vienmēr kaut kur parādās, vienmēr ir jēga likt semikolu, pat tad, ja kādā brīdī ir jākliedz no sāpēm un jāskrāpē sevi līdz asinīm, tās asinis tomēr ir lietas ar jēgu. Ar turpinājumu. Ar cerību, kas attaisnojas.
Ar maigumu, ar mīļumu, ar elpu, kas aizraujas, ar nelielu sarkšanu, ar kopīgām lietām, es tomēr redzu, ka man ar dzīvi var būt kaut kas kopējs.