tethys_

... kad man tauriņu pilns vēders un klīstošs skatiens. Atkal, tomēr, galu galā... tas vienmēr notiek, tā jēga kaut kur vienmēr atrodas, prieks vienmēr kaut kur parādās, vienmēr ir jēga likt semikolu, pat tad, ja kādā brīdī ir jākliedz no sāpēm un jāskrāpē sevi līdz asinīm, tās asinis tomēr ir lietas ar jēgu. Ar turpinājumu. Ar cerību, kas attaisnojas.
Ar maigumu, ar mīļumu, ar elpu, kas aizraujas, ar nelielu sarkšanu, ar kopīgām lietām, es tomēr redzu, ka man ar dzīvi var būt kaut kas kopējs.