Sēžot mājās un gaidot ziņas, kas jauns par uz klīniku aizvestu kaķīti nāk prātā visādi vājprāti. Sākot ar to, ka labāk, lai Visums taču beidzot aiziet bojā, tad man nebūs tā jāmokās ar šito visu, līdz vecām, ļoti idiotiskām bērnības atmiņām.
Kaut kur laikā no 3-5 gadiem nopietni domāju - kāpēc pirdiens smird citādāk kā kakas? Man likās, ka tas ir vienkārši gaiss, kas smird tāpēc, ka gājis garām visam zarnu saturam. Nespēju saprast, kāpēc smakas tomēr tik radikāli atšķiras. Mani tas ļoti nomocīja un es tiešām aizdomājos, ka varbūt pirdiens tomēr nav tīrs gaiss, kas tur iesprucis elpojot, bet man bija kauns kādam prasīt, kā tad tur īsti ir.
Tās bērnības pārdomas par ķermeni laikam visiem ir bijušas dīvainas.

Es īsti nesaprotu, kāpēc tieši man būtu jābūt labai un par citiem jādomā? Kāpēc tas no manis tiek sagaidīts?
Tas ir kaut kā iedzimts cilvēkiem, ka tad, ja tu dzīvo tādu neslepkavniecisku dzīvi, neesi gluži kriminaļņiks, tad tiek pieņemts, ka tu vēlies būt labs cilvēks.
Es dažreiz gribu, jā, bet lielākoties man ir pie kājas. Es negribu arī būt slikts cilvēks un man ļoti reti ir vēlme kādam darīt ko ļaunu, un pat tad, kad ir, es reti pakļaujos, bet tad, ja kaut kas ir svarīgs man, ja es to gribu, bet tā dabūšana traucē kādam, es tomēr izvēlos to dabūt un viss.
Būtu muļķīgi no manis gaidīt ko citu.
Es nevēlos nevienam traucēt, apgrūtināt, darīt ko nepatīkamu, bet es vēlos laimi un prieku sev, un kāda cita vārdā es diez vai no tā atteikšos.
Kāpēc tas vēl arvien kādu izbrīna..?