Cāļa personaži sāk mani atkost :D
Lai jau būtu, es vienmēr esmu bijusi dirsīga mutes brūķētāja, taču strādāju labi, un klientiem tas neparastā kārtā nemaz netraucē, ar ko un cikiem es guļu, ir vai nav man psihiskas saslimšanas, ko es dzīvē daru utt. Viņi tāpat nāk un nāk :)
Tas ir manas dzīves paradokss. Jo vairāk es par sevi drazu atklāju, jo labāk man dzīvojas.

Pēdējā laikā esmu pārgurusi, ļoti daudz strādāju, un manā labilajā stāvoklī tas ir sevišķi smagi. Tomēr es ceru, ka būs man rezultāts. Viss izdodas labi, kaut smagi ir, bet veicas. Kā Saules Taro kārts - cik darīsi, tik tev būs. Cerams, ka arī būs.
Pirksti jau krīt nost, bet nekas, viss notiek.
Šodien uz JP uz piecām dienām.
Gribu, gaidu, pat sākās mānijas stadija :D
Welcome, mānija, tu esi ļoti laipni gaidīta pēc smagākās depresijas stadijas... laikam jau pat jāsaka - kādos 8 gados.

Viņš bijās, ka gribēju sēdēt šajā mašīnas pusē, jo otrā kaut kas notiks. Otrādi. Protams, ka murgi, ko izsauc pārāk ilga depresijas stadija... Bet jau pirms brauciena likās, ka galā nenonākšu. Tieši šī, aizmugurē pa labi, likās pareizā vieta man.
Absurdi, jo šodien esmu maniakāla. Tomēr pie sevis domāju, cik viegli un brīvi varētu tā...
Jā, it kā viss būtu labi, jūtos labi, bet tomēr kaut kas liek vēlēties, lai tālāk nebūtu jācenšas, jāmeklē risinājumi, jāpūlas būt labai... Varētu tā vienkārši vairs neko. Nevis tāpēc, ka slikti, bet tāpēc, ka ir vētra un beidzot snieg...