Biju uz Aīdu. Kopumā patika, lai gan man vispār ir šādi tādi iebildumi pret operām, taču tie bieži attiecas uz visām, un šeit nav piesaucami. Likās nedaudz par garu un par garu arī starpbrīži. Kopumā 3,5h es nevaru koncentrēties uz tādu lietu. Taču vispār man patika, priecājos, ka aizgāju. Pašās beigās pat viena asariņa nobira, jo beigas ir tiešām aizkustinošas. Neesmu nekāds operu eksperts, varu tikai tā - no savām emocijām vērtēt, un jā, patika, gribētos vēl aiziet uz kādu. Vienīgais, kas man likās šajā operā varbūt tiešām trūka - tēlojums. Man vispār liekas, ka operā vairāk būtu jāpievēršas arī tēlojumam, jo tā nav vienkārši dziedāšana skaistos tērpos, tur jābūt arī aktiermeistarībai kaut kādai, bet šeit man likās, ka trūka. Parasti trūkst, bet šeit jo īpaši. Nav jau tā, ka es bieži ietu uz operu, bet esmu skatījusies ierakstus, citās likās, ka tēlojums bija labāks. Muzikāli man Aīda patīk, bet arī nav tā, ka ļoti paķertu. Sižets ir skaists, ļoti patīk, bet trūkst tādu zīmīgāku āriju, kas tiešām atšķirtos no citām. Kopumā gan mūzika patīk.
Tas tāds mans, pilnīga nespeciālista un arī mazskatītāja viedoklis.
Tiesa, man ne īpaši patīk atrasties operā. Ļoti daudz cilvēku, kas ceļ degunu mākoņos, un pat atļaujas ļauni un nicīgi blenzt uz to, ka man ir mugursomiņa, piemēram. Tā kā mode un etiķete man ir absolūti vienaldzīgi, uzskatu, ka ir jāģērbjas pieklājīgi un nevajag speciāli mēģināt kādu tracināt, es ģērbjos tā, kā man ir ērti. Man ir ērti ar mazu mugursomiņu, un, ja kādam tā traucē, tāpat kā kāda džinsi, grebene (tā tiesa var traucēt saskatīt skatuvi) vai spilgti rozā brilles, tad problēmas ir tam tur nevis man. Tik ļoti riebjas snobisms un ārišķība, kas nav vienkārši - gribu ģērbties skaisti - bet gan citu vērtēšana, piekasīšanās, pieķeršanās kaut kādiem likumiem un etiķetei. Fui, kā riebjas man tas viss. Pašai mugurā apģērbs un rotas, kas pārsniedz vidējo gada algu, un vēl lepojās ar to, sarauc degunu un demonstratīvi iet ar līkumu. Man būtu kauns rotāties ar briljantiem no galvas līdz kājām, nopietni, uzskatu to par stulbuma pazīmi. Bet nu man ir pilnīgi cita domāšana kā tādiem cilvēkiem, kas vergo modei un kaut kādiem likumiem.
Tāpat nepanesu visu to operas zeltu, jūtos tādā vidē slikti. Zelts ar baltu man liekas bezgaumīgākais iespējamais salikums. Nu labi, neīsta zelta rotas un patiesībā pat īsta zelta krāsa man vispār nepatīk, bet ar baltu - nu taču... protams, tikai mana gaume, ir cilvēki, kam tas liekas skaisti un es par viņiem nesmejos.
Vispār vēlreiz sajutos, cik es jūtos tāla no tādas sabiedrības, kas lēnā, svinīgā gaitā, degunu mākoņos pacēluši, nejēdzīgi dārgā apģērbā dodas uz operu, lai izskatītos, ka ir kulturāli. Ir cilvēki, kas acīmredzami bauda priekšnesumu, bet ir tādi, kas garlaikojas un žāvājas, un patiesībā nāk pablenzt uz visu to zeltu un aprunāt kā kurš ir saģērbies.
Tiesa, es nejūtos nemaz neērti savās humpalu lupatās, man nav kauns par savu mugursomiņu un es varu blenzt pretim visam tam zeltam un sarauktajiem deguntiņiem pilnīgi brīvi un mierīgi. Man nav tieksmes nolīst kaktiņā un turēties tumsā, kamēr izslēdz gaismas, lai neviens neredz manus zaļos matus. Ne daudzos, bet tomēr pamanāmos skatienos es redzēju tādu dvēseles tukšumu, kas lika man noskurināties.
Tā nav mana vide, varbūt, ka es kaut ko nesaskatu pareizi, kļūdos, vērtēju pārāk stingri... tomēr kaut kas šajos it kā smalkajos pasākumos man ož pēc gružkastes.
Varbūt tā vienkārši nav mana vieta.

Pirmo reizi pa ļoti ilgiem laikiem es nespēju atrast neko, ko gribētu klausīties. Ļoti gribas mūziku, bet galvā skan tāda mūzika, kāda vēl nav izgudrota, kā Gajomārta Kāmas aizplīvurotā dziedāšana viņa brāļa Ormusa galvā. Ar to nepietiek...
Man ir daudz mūzikas, es vienmēr varu atrast kaut ko, ko es gribētu klausīties, tiešām... Bet šoreiz man vajag kaut ko... kaut ko vairāk.
Šodien man gribas to, ko es nevaru dabūt. Pavisam fantastiskas lietas. Es bieži varu būt laimīga arī ar iespējamo, vismaz to, par ko es varu cerēt, ka tas kādreiz būs iespējams, bet šoreiz mans gars klīst kādās neaptveramās tālēs.
Es gribu nokrāsot savu ādu ar mēnessgaismu, es gribu dziedāt smaragdus, es vēlos lidot caur zemes centru, vēlos dzert kvazārus un... sasmaržot tumšo matēriju. Nekas labāks nav izgudrots.
Es esmu laimīga savā dzīvē, bet šodien es jūtos kā visi tie leģioni cilvēku, kas skatās uz apvārsni un jūt, ka tās ir cietuma restes. Es skatos, kā riet saule, un vēlos nonākt aiz Zemes malas... Reta sajūta... vai tiešām? Nē, pēdējā laikā nē. Pieķeru sevi pie dažādām neauglīgām domām.
Tas ir sniegs, es zinu. Sniegs ir mani sakāpinājis, koncentrējis manas svētās, gaišzilās ilgas pēc tālēm, pēc vairāk, pēc Visa.
Tāda mūzika vēl nav izgudrota. Tai vajadzētu būt Lanas tembram, Psychotica netīrajai kaislei, Kvarforta vājprāta spēkam, Senmuta tehniskajam ģēnijam, Slash veiklībai, Bēthovena dramatismam, Lēdijas Notas ēteriskumam un Omnia seksualitātei. Un vēl, un vēl...
Sniegs ir iesnidzis manā dvēselē. Kā vecā grāmatā es sēžu pie loga, veroties ārā, sapņojot par kaut ko brīvu, par to, kas ir ārpusē, par kaut ko ēterisku un daudz dzīvāku kā pasaule.
Varbūt es vienkārši esmu kļuvusi kas vairāk un pasaule man kļūst par mazu?
Viss, kas ir šajā pasaulē, ir interesants un spēcīgs, bet... šoreiz es ilgojos pēc kāda tāla sauciena, pēc kaut kā, kas nekad nav bijis, pēc citas matērijas, pēc citām dziesmām, kam nav nekāda sakara ar šo pasauli.
Vibrējošs nemiers sauc mani uz vietām, kur es nevaru nonākt... mani vilina dziesma, ko es nespēju saklausīt... mani aicina smaržas, ko es nespēju sajust... ilgas, kam es nejūtu objektu...
Vilkam vismaz ir mēness, uz ko gaudot...