Man ir daudz mūzikas, es vienmēr varu atrast kaut ko, ko es gribētu klausīties, tiešām... Bet šoreiz man vajag kaut ko... kaut ko vairāk.
Šodien man gribas to, ko es nevaru dabūt. Pavisam fantastiskas lietas. Es bieži varu būt laimīga arī ar iespējamo, vismaz to, par ko es varu cerēt, ka tas kādreiz būs iespējams, bet šoreiz mans gars klīst kādās neaptveramās tālēs.
Es gribu nokrāsot savu ādu ar mēnessgaismu, es gribu dziedāt smaragdus, es vēlos lidot caur zemes centru, vēlos dzert kvazārus un... sasmaržot tumšo matēriju. Nekas labāks nav izgudrots.
Es esmu laimīga savā dzīvē, bet šodien es jūtos kā visi tie leģioni cilvēku, kas skatās uz apvārsni un jūt, ka tās ir cietuma restes. Es skatos, kā riet saule, un vēlos nonākt aiz Zemes malas... Reta sajūta... vai tiešām? Nē, pēdējā laikā nē. Pieķeru sevi pie dažādām neauglīgām domām.
Tas ir sniegs, es zinu. Sniegs ir mani sakāpinājis, koncentrējis manas svētās, gaišzilās ilgas pēc tālēm, pēc vairāk, pēc Visa.
Tāda mūzika vēl nav izgudrota. Tai vajadzētu būt Lanas tembram, Psychotica netīrajai kaislei, Kvarforta vājprāta spēkam, Senmuta tehniskajam ģēnijam, Slash veiklībai, Bēthovena dramatismam, Lēdijas Notas ēteriskumam un Omnia seksualitātei. Un vēl, un vēl...
Sniegs ir iesnidzis manā dvēselē. Kā vecā grāmatā es sēžu pie loga, veroties ārā, sapņojot par kaut ko brīvu, par to, kas ir ārpusē, par kaut ko ēterisku un daudz dzīvāku kā pasaule.
Varbūt es vienkārši esmu kļuvusi kas vairāk un pasaule man kļūst par mazu?
Viss, kas ir šajā pasaulē, ir interesants un spēcīgs, bet... šoreiz es ilgojos pēc kāda tāla sauciena, pēc kaut kā, kas nekad nav bijis, pēc citas matērijas, pēc citām dziesmām, kam nav nekāda sakara ar šo pasauli.
Vibrējošs nemiers sauc mani uz vietām, kur es nevaru nonākt... mani vilina dziesma, ko es nespēju saklausīt... mani aicina smaržas, ko es nespēju sajust... ilgas, kam es nejūtu objektu...
Vilkam vismaz ir mēness, uz ko gaudot...