Vienmēr gribu kā labāk, sanāk kā vienmēr

Es tiešām esmu totāla muļķe. Pavisam un neglābjami.
Ja es esmu atklāta un godīga, es iedomājos, ka nez kāpēc citi arī tādi būs.
Ja es kādu mīlu, es iedomājos, ka tas cilvēks noteikti ir labāks nekā viņš ir, pat tad, ja veselais saprāts runā tam pretim.
Vēl vairāk - es debīli uzskatu, ka mana mīlestība tiešām kaut ko maina.
Es nez kāpēc iedomājos, ka varu kaut ko mainīt kāda dzīvē.
Es domāju, ka viena maza rīcība var kaut ko uzlabot, tā savukārt uzlabos tālāk, un tālāk... fui, pretīgi paliek domājot.
Es nez kāpēc iedomājos, ka es varu tā atļauties mīlēt, kā es gribu, un ko es gribu, un cik daudzus gribu, un tas neradīs problēmas. Ha, ha.
Es tiešām uzticos cilvēkiem, saprotiet, CILVĒKIEM??? Kaut kas tāds ir vispār redzēts un iespējams?
Es nez kāpēc ticu, ka man ir kaut kāda atbrīvojoša, pozitīva ietekme uz viņiem. Uz visādiem cilvēkiem.
Es nez kāpēc domāju, ka visiem cilvēkiem, kas man patīk un ko es mīlu, ir automātiski jāmīl citam citu.
Es ticu, ka mīlestība pret visu dzīvo kaut kādā ziņā atmaksājas.
Es nez kāpēc iedomājos, ka es varu darīt daudz ko tādu, ko citi nedara, jo es zināšu labāk, ko darīt ar savu dzīvi, un ka man veiksies.
Vēl man noteikti vajag kaut kur iejaukties un kaut ko izdarīt, jo es burtiski uzskatu, ka nevar stāvēt malā, ka ir jāiesaistās un jādarbojas un tad kaut kas būs labāk.
Es pilnīgā naivitātē uzskatu, ka labāk ir visu pateikt kā ir, ka skaudra patiesība vienmēr ir labāka par saldiem meliem, kamēr visi zina, ka ir otrādāk.
Es iedomājos, ka atklātība atmaksājas, ka katram cilvēkam ir tiesības būt tādam, kāds viņš ir, un ka citiem viņš ir jāpieņem un jāmīl tāds, kāds ir.
Es iedomājos, ka netēlot ir labāk kā tēlot, es tūlīt izvemšos... no sevis.
Es iedomājos, ka cilvēks cilvēkam ir draugs, ka draugs var būt visāds, no dažādas vides.
Man liekas, ka kādu apskaut un samīļot padara viņa dienu skaistāku un varbūt pat var kādreiz izmainīt dzīvi, jo parāda, ka arī tā var. Kā tad.
Es iedomājos, ka visiem būtu jābūt laimīgiem...
Es sapņoju, ka visi varēs būt tādi, kā ir, un katram ir sava vieta, vajag tikai pasniegt palīdzīgu roku.
Es ticu, ka izrunāšanās un pleca sajūta tiešām kaut ko palīdz un maina dzīvē...
Es nez kāpēc domāju, ka arī svešinieks var būt kaut kādā ziņā savējais, ka pret visiem vajadzētu izturēties ar iecietību un mīlestību.
Man tagad burtiski vēmiens nāk no sevis...
Man liekas, ka esmu nožēlojamākais un naivākais radījums, kāds ir dzīvojis uz zemes virsas. Nekas tāds, kā es, vispār nevar būt izvilcis līdz 29 gadiem, man jau sen būtu jābūt beigtai...
Kas ir ar mani? Kur un kā es tāda gadījos..?
Fui, es sev riebjos, riebjos, riebjos...

Nu ne jau...
Bet man tiešām pēdējā laikā ir nereāli nedzert alkoholu, kad viņš ir. Un dažbrīd gribas viņu vēl nopirkt... un dzert vienai. Un, kad es dzeru, es vairs ne vella nemāku apstāties. Un tad es visu ko runāju.
Bļe...
Alkohola problēmas - MAN??? Tiešām???
Jā.
Neiespējamais ir noticis. Jau divus mēnešus es nespēju īsti pār sevi valdīt šajā ziņā. Var jau domāt, ka nekas tāds nekad ar tevi nenotiks, bet...
Nē, pagājusī nakts ir vienīgā, kad man šis muldamais būtu ko ļaunu nodarījis. Labi, pasūcos ar draudzeni, nu un tad, kādas problēmas? Bet tas ļerkšķis...
Un vispār, protams, ka es dzeru tik maz un reti, ka 90% cilvēku tur nekādu problēmu nesaskatītu, bet man tur ir problēma. Dzērājtētiņa dēļ. Pietiek pāris reižu par daudz, nekā pašai gribētos, pielieties, un jau kauns pa visu ģīmi. Cik tad reižu esmu pielējusies pa šiem diviem mēnešiem? Kādas trīs, četras. Cik reizes iedzērusi? Kādas septiņas. It kā nekas tāds, bet man ir par daudz, taču... es no tā visa stresa un pārmērīgām emocijām vairs nespēju apstāties.
Fui.